...pumpa pierē....

Šodien, pēc kolosāli trijatā pavadītas dienas, ceļā un mājām ievēroju Buffam pierē maziņu brūcīti...hmmm, vai nu kaut kur iebufojis vai arī kād iekoda...Ceļā uz majām jau zināju, ka sīkaļa izpelnījies baļļu. Tur arī konstatēju, ka tas ir kodums...
BET VISS SĀKĀS TĀ...

Klusībā zināju jau, ka šīs būs tās dienas, kad es savam mazulītim parādīšu vietu, kur vējš svilpj gar ausīm, smiltis kņud starp pirkstiņiem radot zvirkstošas skaņas, un tur tālāk...liels zils plašums...slapjš plašums... Gribēju, lai diena, kad Buffu aizvedīšu pirmo reizi uz jūrmalu, viņam būtu īpaša. Nojautu, kā viņš reaģēs uz pārmaiņām.

40minūšu ceļš bija karsts. Buffs visu laiku centās pievērst sev uzmanību. Ar brakšanu mums problēmu nekādu nav - ļoti patīk.
Izkāpjot 3.autobusa galapunktā sajutām manāmi vēsu vēju. Pagājām vēl gabaliņu un atkabināju Buffa pavadu. Maniju zināmu saspringumu - pie pavadas Buffs jutās drošāk, jo varēja joņot tik ilgi kamēr neatdūrās, varēja ošņāt, kamēr daošņājās ( :D ), bet tagad visu laiku jāuzmana, vai mēs nenoklīstam. Kompensācijai šīm izjūtām uzrīkoju suņukam skriešanas sacensības - viņš tās dievina. Pārmaiņas zem ķepiņām tika pamanītas uzreiz. Asfalta vai mīkstā, koptā zālāja vietā bija rupjš zemes ceļš viss klāts maziem akmentiņiem. Tie tik patīkami kutināja pēdiņas. Gaiss tik nepierasti svaigs un smaržoja pēc,,,pēc...pēc kaut kā vēl nezināma. Apkārt tik daudz svešā. Ejam pa ceļu, kam blakus purvs. Tālāk skatam paverās putnu vērotāju tornis. Aiz tā daudz koku - mežs. Apkārt viens troksnis - kaijas un sīriņi lidinās un auro. "Ja tiktu klāt, sadotu". Pie meža sākuma notupjos uz zemes lai atpūstos un smejos, kā mani mīļie puiši aizskrien abi pa darīšanām.  Smiekli mijas ar elsām, jo aiz muguras noskriets paliels gabals, bet tas nebūt nenozīmē, ka tas ir gals mūsu spēkiem.
Satikām suņuku, kurš pēc saostīšanās laida ļekas vaļā. Bet Buffs skrēja pakaļ...lielā ātrumā sunītis, kurš dēļ sava smalkā un slaidā auguma un tievajām, garajām kājām atgādināja stirnu, nesās pie saviem saimniekiem, bet Buffs pakaļ... No rotaļas nekas nesanāks, tas jau uzreiz manāms... ejam prom...
Dodamies tālāk un tur jau mūs sagaida pirmās smiltiņas.... KĀDS PĀRSTEIGUMS. Tās pa daļām ielien starp pirkstiņiem,,,tik smieklīgi kņud...dad skrien, var kaut uz mutes nobremzēt... var skrien un spolēt ar pakaļkājām... Var uzmest tās sev virsū... tās ir tik siltas... tik mīkstas... Skrienot lielā ātrumā, kājas tik ļoti iekšā negrimst, bet var bremzēt ar dibenu...vai uz vēdera...un pat uz mutes, ja baigi gribās, un nemaz nesāp... Var apstāties uz vietas un ļauties, lai kājiņas iegrimst siltajām masā un tad lielu lēcienu izlekt, mest kūleņus un dauzīties lielā priekā... vai arī atkāpties atmaguriski izvilkot ar priekškājā divas dziļas vagas... smiltis padodās kā vien mazā suņa sirsniņa to vēlās... un ziniet? Tajās var izrakt pat bedri...

Rokamies uz Ķīnu

Mūsu pirmā bedre

Šī nodarbe bija tik jautra - visa seja ar smiltīm... mute pilna ar čarkstošajām baltajām smiltīm... bet tas bija tā vērts, jo tā tak bija mūsu PIRMĀ izraktā bedre.

Katru reizi, kad tiek aizmesta ling-bumbiņa, smiltīm putot, mazais aizskrien tai pakaļ... Tas ir tik forši, skriet pa baltajām smiltīm...bet vēl foršāk tajās ir bremzēt un spolēt ar dibenu, uz vēdera, vai ar muti, ja tā labi gribās... Smiltis pilnas ar kociņiem, zariņiem, kurus var gabaliņu panest...nē, mest tos gan nevajag, tie nav tik forši kā sarkanā bumbiņa zilās virves galā.
Un, ja paceļ acis augšā, tur tālāk arī pati jūra...tālumā daudzi kuģi veido rindu. Gints stāsta, kā nosaka attālumu, veramies tālumā spriežot par kuģu dažādību...

Gints skaidro kuģu attāluma mērīšanas paņēmienus

Un ūdens...tik daudz... un ...BĀC... nebūt negaršo pēc ūdens... un auksts... un slapjš...

(Video Buffs pie pavadas, jo tuvumā bija suns. Nelaižam ostīties un bučāties bez otru saimnieku piekrišanas vai, ja suns ir manāmi lielāks augumā un spēlējoties, netīšām varētu savainot maziņo)

Pa ceļam ieraudzījām kādu koku, kas ūdenī bija iemests...diezgan liels... Dienas trakajā iespaidā Buffs ilgi nedomāja, metās ūdenī tam pakaļ, jo tas tur tiiiiik vilinoši stāvēja, ūdens vizuļoja ap to, kāpēc nepaņemt... ieskrējis līdz vēderam ūdenī, samulsis paskatījās uz mums un nesās laukā... fuu, slapjš,,, un auksts!!...eu, bet smiltiņas tagad tik smieklīgi līp klāt... Novērtēja Buffs un ieskrēja sausajās smiltiņas...Ai cik labi ir tajās vārtīties, sajust tās starp pirkstiņiem, spalvās un uz ādas... un galvenais, ka zini, ka mamma vienmēr tevi notīrīs!
Pa ceļam paspējām uziet arī maitu un tajā izvārtītie... nu kā jau suņi to mēdz darīt. Tad gan nācās skalot ūdenī pret spalvainā gribu...bet neko jau neiebilda. Galvenais, ka smiltiņas atkal labi līp klāt... "Buffiņ, baļļa mājās garantēta"!
Tā mēs nogājām savus 2-3km un pa ceļu devāmies atpakaļ. Mūsu kontā bija savi 5-6 noieti kilometri. Sagaidījuši transportu gan Gints, gan Buffs visu ceļu saldi krāca. Bet es... es, kā jau gādīgais, pieskatīju, lai abiem būtu ērti. Laiks pagāja ātri, kā jau vienmēr atpakaļceļā. Vēl tik atlicis šķērsot sporta laukumu un pāris pagalmus... Bet tas bija pāri mazā ķermenīša spēkiem. Apsēdies vienreiz, apsēdies otreiz sapratis, ka nu nesēdēsim tā uz vietas,  mazulis parādīja savu izlaidumiņkas raxturu un ievēlās lielā putekļu kaudzē kādā māju pagalmā uz asfalta... kārtīgi izvārtījies putekļos, nomainījis bēšo krāsu uz pelēcīgo, atlaidās un guļot lūrēja ar baltu aci uz mums... nu bāāāāc... BUUUFFFFF, ne tu viens noguris...nu neko... ņēmu mazo 7,90kg smago miesu un aukšpēdus, kā bērnu uzmetu uz rokām... ai ku viņam ērti bija... līdz mājām nebija palicis tālu, tāpēc atlikušā ceļa lielāko daļu šādā komiskā paskatā es viņu nesu... vienam no mums jau bija ērti (Buffam).
Pārnākuši mājās, kā solīs iegrūdu mazo baļļā... Fui, kā riebjas tā šampūna smaka. Jāiztur! Suņka par baļļu bija manāmi apmierināts. Visas smiltiņas, visi putekļi ārā no spalvas...arī starp zobiem nekas vairs nežvirkstēja. Un krāsa...mēs tak esam bēši, nevis pelēki...tas viss aizskalojās vannas kanalizācijā. Tagad tik vēl ātri jāpaēd uuunnn,,,kā Jūs domājat, kas seko talāk?
Aha... Rakstu šo stāstu, bet mani vīrieši abi saldi čuč...katrs pie sava sāna. Nu Buffam iedzimta spēja laicīgi ieritināties ērtākajā vietā. Man atliek, kā sacīt jāsaka, pārpalikusī vieta vai "pārcilāšanas" metode, kas arī starp citu nav slikta, jo es jau, kā Buffa audžumāte, māku viņu pie sevis iekārtot vissiltāk un vislabāk.
Buffs pumpu pierē laikam nav ievērojis. Tas ir nieks salīdzinājumā ar visiem šodienas notikumiem, iespaidiem un pārdzīvojumiem.