Radās nelielas pārdomas par pasauli un cik pilna ar mīlestību tā ir.
Ne viens viens suņu pazinējs un saimnieks ir teicis "neviens tevi mājās nesagaida TĀ, kā sagaida tavs suns". Tieši viņš ir tas, kas "izražo" patiesu mīlestību, par kādu mums, cilvēkiem, tikai nojaust. Reti kurais zina, kas ir īsta mīlestība. Mēs piedzimstam, augam kopā ar vecākiem. Un tikai tad mēs sagaidām mājās viņus ar lielu prieku, sajūsmu, atkalredzēšanos. Tieši tāpat kā mūsu četrkājainie draugi, bērni ir sajūsmā par katru izbraucienu, izgājienu kopā ar vecākiem. Ar katru gadu pieaugot cilvēks zaudē šo sajūsmu, sava veida mīlestību. Tas sagaida savējos mājās kā pašsaprotamos. Uzsmaida, noskūpsta, samīļo, pagriežas un aiziet. Bet kur tad palikusi šī mūsu sajūsma par dzīvi, par katru pavasari, vasaru, rudeni un pat ziemu? Tas viss jau liekas tik pašsaprotams un pieredzēts. Ikdienas steiga, rūpes, stresi, patikšanas un nepatikšanas. Viss traucē un liedz mums izbaudīt pasauli un mūsu dzīvi tādu, kāda tā patiesībā ir - kārtējais pavasaris, kad uzzied ievas - jā, sākāis aukstais laiks, bet kā tās smaržo...kod saplaukst ceriņi, pirmās pienenes... Kad pienenes pārvēršas pūkās, kas lido pa gaisu... Bērnībā mēs visu to izbaudījām
Bet kas būtu pasaulē, ja tā balstītos tika bērnu mīlestību un prieku un uz mūsu, pieaugušo "mīlestības" paveidu. Varbūt arī tāpēc mums ir dotas šīs četrkājainās radībiņas ar mazām, bet tik ļoti plašām sirsniņām, kas liek apstāties un pagaidīt, kamēr tās lec pakaļ kādai vientuļai, noklīdušai pūkai. Liek to pamanīt, pasmaidīt par to.
Vai esiet pamanījuši, kas notiek, kad Jūs pēc smagas darba dienas, kuras laikā jums ir līdz ārprātam noriebušies kolēģi, klienti, "dumji" autovadītāji vai neiecietīgi sabiedriskā transporta pasažieri? Varbūt mērojot šo nelielo ceļa gabaliņu līdz mājas durvīm esat gatavi kādu jau nožmiegt. Esat pārguruši un vispār, viss riebjas. Un vienīgais ko Jūs vēlaties, ir uzvārīt siltu tēju, uzvilkt vilnas zeķītes un ievelties gultā pie datora vai TV kur aplūkotu jaunākās ziņas..vakarā aplūkot jaunākās ziņas.
Bet atverot durvis, Jums pretīm nāk...nē, skrien, lec, dauzās maziņš vai liels, tievs vai resns, vienalga, bet Jūsu mājas mīlulis, kas ar patiesu un neviltotu prieku sagaida Jūs mājās. Un, ja vien Jūs ļautu, viņš nogāztu Jūz zemē, uzmestos ar visām četrām virsū un laizītu seju, kaklu ausis. Mudžinātos visādi, lai izrādītu nevis to, ka Jūs beidzot esat mājās un viņu kāds pabaros un izvedīs laukā, bet to, cik patiesi viņš priecājās Jūs atkal satikt, kā noilgojās un cik ļoti neviltoti mīl Jūs...
Kas notiek šajā momentā? Jūs aizmirstat visu - gan lielos darba stresus, nepatikšanas, aizvainojumu,,,un pat nogurumu. Šī mazā sirsniņa ir aizdzen visu negatīvo no Jums, un dod enerģiju. Tai pat laikā Jūs paņemat pavadu un ejat kopā ar viņu laukā, kur pretim ir visa daba, kuru mazais kustonītis nepalaidīs garām... vai atceraties, kā bērnībā ķērāt sienāžus pļavā? Vai atceraties, cik gadus jau neesat pamanījuši nevienu sienāzi? Tagad Jums ir iespēja tos atkal ieraudzīt.
Pēc garās darba dienas Jūs atkal jūtaties mundrs, jo Jums ir šī mazā bet plašā mīlestības deva, kas ir tik neviltota un patiesa. Un pasaule bez šādas mīlestības būtu tukša, auksta, nepiepildīta. Ir jāmāk to tikai paņemt, pat ne paņemt, bet saskatīt un pieņemt.
 |
| Buffs iekaro "mammītes" darba vietu |
 |
| Mažaparka takās |
 |
| Kas tur irrr? |
 |
| Dauzās ar draudzeni Diānu |
 |
| Pievienot parakstu |
 |
| Atpūta pēc lielā skrējiena |
 |
| "Aaaii, ku man laaabi" |
 |
| Galvenais ka ir pančka, kurā iekāpt |
 |
| Visur viss tik interesants |
 |
| Smiltiņņāāāāāāās |
 |
| "Maanas mīļās smiltiņas" |
 |
| "Hellllloooouuuuu" |
 |
| Very Important Pup |
 |
| Atpūta |
 |
| "Feisss" |
 |
| "Uzmini, kurš ar mani vienmēr paspēlēsies?" |
