Iegādājos ringa pavadu, lai uzsāktu nelielas mācības un treniņu mājās, lai pilnībā neizgāztos izstādē. Iekšā virmo uztraukums, ka suns varētu neklausīt, tāpēc apbruņojos ar našķiem. Tas mainīja daudz ko. Tagad Buffs vairs spītīgi nemīņājās, nebremzēja un nesēdās ik pēc diviem soļiem. Tagad viņš nosēdās un nekustējās ne no vietas, kamēr nebija izkaucis visus našķus. Kopš tās reizes tie ir izslēgti kā suga viņa apmācības laikā. Suns vienkārši sēdēja un nekustēja ne no vietas. Nereaģēja nevienam manam vārdam.
Mēģināju vēlreiz. Paņēmu suni padusē un devos laukā. Netālu no mājas atrodas skolas sporta laukums. Tā celiņi smuki noasfaltēti. Gan jaunā vidē paklausīs. Arī šajā mēģinājumā situācija mainījās. Buffs nesēdēja kā zemē iemiets, bet sāka nesties kā pušplēsts uz visām pusēm...turklāt vienlaikus...
Ļāvu tam nedaudz izdauzīties, lai nomierinās, pat auļos paskrējām apkārt sporta laukumam. Bet pēc tam atkal tas pats. Dibens zemē un viss...
Brīnos ka interneta saitē www.youtube.com vēl nav populārākie video, kā es lūdzos bez maz vai uz galvas stāvēdama izkustēties suni no vietas, bet pēc tam veltu gaaaras skaistas 30minūtes suņa pakaļas piecelšanai no zemes stāvus, bet Buffs tikmēr tikpat cītīgi atkal to atkal piezemēja. Spītība sita augstu vilni un manai pacietībai jau sen bija pienācis gals. Visam pielika punktu tas, ka Buffs pacēlās uz pakaļkājām, skaļi demonstratīvi dusmīgi ierējās un sagrāba pavadu. Nomainīju to pret pastaigas pavadu un devāmies mājās... Lūpa no dusmām un aizvainojuma, ka pašas suns mani neklausa un diktē noteikumus, bija izritinājusies līdz zemei un teju vilkās no mugurpuses.
Pārnākot mājās Gints jau bija noskaidrojis, kā citiem iet ar kucēnu bēbju dresēšanu. Vismaz šie atklājumi lika man nedaudz pasmaidīt.
Kāda meitene Kellija raksta "My 4.5 month old puppy is ABSOLUTELY stubborn on his leash. I have him in a harness but he generally WILL NOT WALK. (...) I feel awful because the only way I can get him from point A to point B is to tug on him and pull him along." Kāds ar nikneimu Gmacleod raksta "Lots of happy encouraging noises and *rewards*." To esmu lasījusi arī vairākos saitos, bet taas needarbojas. Našķis padara Buffu vēl spītīgāku.
Aizejot nākamajā dienā uz darbu, kolēģi apber mani ar jautājumiem, kā tad iet sunītim, kā iet mācībās. Bet vienīgais ko es varu pateikt ir tas,,,ka viņš mani ignorē, neklausa, neciena un nerespektē. Vai tas nozīmē, ka es esmu slikts saimnieks? Iepriekšējā dienā līdz pēdējai novilktajai nervu stīgai mēģināju rast kādu kompromisu ar viņu, bet nekā. Viņš ir nelīdzsvarot un neklausīgs suns. Lūpa atkal izritinās un nesaprotu ko iesākt. Atteikt izstādi ar iemeslu "mans suns mani nerespektē" arī takā kauns.
Tā kā uz darbu prāts galīgi nenesās un lūpa nebija atritinājusies, atvēru internetu un google.lv ierakstīju vairākus atslēgas vārdus "ko izstādēs vērtē kucēnos?", "Kā sagatavot kucēnu izstādei?". Pēc tiem izleca vairākas lapas. Vienā no tām izlasīju nelielu aprakstu par to, kas notiek izstādēs. Teikums "izstādē kucēnos vērtē apmēram to pašu, ko pieaugušos suņos", man lika notrīcēt. Atceros izstādes apmeklējumu 13.martā, kur visi suņi tik solīdi un līdzsvaroti,,,un tur skrien viņš - mans Buffs visiem pa vidu ar rotaļām, bet nopakaļ es, nosarkusi kā biete un mēģinot kaut nedaudz piebremzēt suņa aktivitātes - tā izrietēja mans nākotnes skatījums. Izlasot rakstu līdz galam aizvēru to iet un turpināju forumos meklēt cilvēku ieteikumus un dalīšanos ar pieredzi.
Kāda meitene rakstīja, ka izstādē jutusies saspringta, mācot suni mājās, kas neklausa un tas rada stresu un uzdzen dusmas. Kāds vīrietis uz šo atbildēja, ka pareizais atslēgas vārds ir "izraisīja dusmas". Suns jūt to, kā cilvēks jūtās un nespēj attiecīgi reaģēt, ja saimnieks ir saspringt. Tā nu klusiņām piedomāju par savu uzvedību un pēc darba laika beigām apņēmīgi devos mājās ķerties klāt atkal apmācībām.
Iesākumā izvedu Buffu laukā nokārtot visas suņu darīšanas. Visu laiku ucināju, uzslavēju, mīlināju. Ziniet, tas nostrādāja. Lai arī sunim labpatika pasēdēt, es viņam to atļāvu, bet kad tas bija nevietā, priecīgi saucu pie sevis visu laiku domājot, ka nekas jau nav noticis, viņš ir tikai veselīgs kucēns ar bagātīgu ieinteresētību par pasauli, un tikai tas, ka es ar savu uztraukumu traucēju viņam apskatīt visu, ko viņš vēlējās redzēt, radīja mūsu starpā šo lielo spriedzi.
Pārrodoties mājās ļāvu Buffam apsildīt ķepas. Tā jau "nogriezām" nelielu pastaigas gabalu, jo vējš bija tik nepatīkams ka saldēja kaulus ne tikai man, bet arī Buffa ciskai, kas trīcēja kā apšu lapa.
Zinu, kā Gints mājās būs vēlu, tāpēc bez steigas uztaisīju mums abiem paēst kaut ko siltu (sev makaronus, Buffam vārītu gaļu ar galertiņu), paēdām. Kamēr vācu pa priekšnama grīdu Buffa saplēstās avīzes, suns cītīgi tās plēsa virtuvē. Lēnām izsūcu grīdas, paņēmu ringa pavadu un pasaucu mazo dauzoņu pie sevis. Draudzīgi runājot, uzliku ringa pavadu un savilku tā, lai izskatās glīti. Paņēmu pavadas otro galu saujā, kā biju lasījusi pa dienu internetā, tā lai pavadas karājošais gals nemaitā skatu. Pievērsu Buffa uzmanību sev un teicu "ejam". Suns, skatoties uz mani, raitā solītī devās uz priekšu. Šurpu turpu pa istabu tā mēs nogājām vairākas reizes. Mana sajūsma bija neaprakstāma. Viņš man klausīja. Suns tikai gribēja zināt, ka viss kārtībā un ka viņa nepaklausība manī neizraisīs dusmas. Vēl pāris reizes mēs tā nogājām un tad es izdomāju paņemt našķi. Tiklīdz to paņēmu, viss sākās no gala. Kamēr Buffs nebija pārliecinājies, ka ir aprijis visus našķus, kas bija man rokā, viņš nekustējās ne no vietas. Atmetu ar roku pastaigām, uztaisīju galdiņu un cēlu suni augšā. Ar komandām "miers", "stāvi" mēģināju panākt, lai suns nostājās mierīgs. Kad tas izdevās ar komandu "zobi" pacēlu suņa lūpas un aplūkoju zobus. Nelielu sajūsmu izraisīja apakšējais žoklis, kura apakšā nebija mazie zobiņi. Nobraucu roku pār suņa muguru. Suns bija klausīgs, bet nedaudz nemierīgs. Kā jau kucēns.
Samīļoju, paslavēju suni un noliku atkal zemē.
Cik pārsteidzoši, ka vienu dienu suns mani pilnībā ignorē, taču citu dienu viņš ir pakļāvības kalngals. Vienu dienu viņš gatavs aprīt pavadiņu dzīvu bez anestēzijas, bet jau nākamajā tā ir viņa labākais draugs.
Šodiena beidzās ar lieliem panākumiem un apmierinātību, taču svarīgi ir nesapriecāties. Izstādē būs tik daudz kā interesanta. Daudz citu suņu. Kā viņš reaģēs tur? Vienu zinu noteikti. Pirms izstādes mums būs kārtīgs skrējiens. Mājās noteikti uzrīkošu putekļu sūcēja ķeršanas sacensības. Tas nedaudz nogurdinās suni un vairos paklausību.
Tā nu mums ir palikušas 10 dienas mācībām. Turam īkšķus
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru