French Bulldog

Pa (1)

pirmdiena, 2011. gada 28. marts

Gudzi-gudzi-gudziiii...


Ar šādiem tekstiem katru dienu tiek kutināts Buffinators. Šīs smalkās procedūras viņam tik ļoti ir iepatikušās, ka pats jau nāk, guļās uz muguras un prasās uz „gudzi-gudzi-gudziiii”, tad lielā priekā vicinās ķepiņām, skaļi elso un grozās. Negatīvais aspekts ir tas, ka šādi Buffs bieži vien aizdauzās, kā rezultātā nereti netīšām iekož man pārāk spēcīgi. Bet bērniem jau pieļaujami.

            Bet ar kutināšanos jau nebeidzās visas mūsu palaidnības.
Kā jau ierasts no pirmās kopdzīves dienas, Buffs ceļas vismaz par stundu agrāk nekā mēs. Agrāk, pamodies, viņš sāka šustrīt apkārt, pīkstināt mantiņas. Ātri vien likām saprast, ka tā neies cauri – nekādas trokšņošanas, kamēr mēs guļam!!
Pēc aizlieguma saņemšanas, Buffs nevainīgi ieritinājās gultā man blakus… svarīgi atzīmēt, ka uz sāniem ar muguru pret mani. Nepaiet ne 10sekundes, kad pukstienu un kunkstienu pavadībā Buffs uzveļas uz muguras, paknosās, iekārtojās…nē…nav ērti…un atkal ar šīm pašām skaņām viņš pagriežas pret mani… ar ķepām atspiezdamies. Un tad…iestājās klusums. Nelāgā nojauta lika paslepus pavērt vienu aci un novērtēt situāciju. Redzamais bija pārsteidzošs – divas lielas acis vērās man tieši sejā. Saslietām ausīm Buffs uzstājīgi, bet klusi skatījās man tieši sejā un tiklīdz es atvēru acis, sāka laizīt man seju priekā par pilnīgo pārliecību, ka esmu pamodusies.

Nu jau laiciņš ir pagājis kopdzīvē un vecie niķi un stiķi ir aizstāti ar…jauniem.
Katru vakaru Buffs izstrādāja sīki smalki plānu "iekārtošanās labākajā vietā". Tā nu tas ir noslēdzies ar "pozitīvu" gala rezultātu. Tas izskatās aptuveni šādi:
No rīta, kad mēs vēl guļam un Buffam miedziņš nenāk, gribās samīļot abus uzreiz. No rīta puses mēs parasti salienam kopā ciešāk ar Gintu, jo neesam jau arī muļķi. Zinām, ka nāks iekarotājs. Tā nu Buffs uzguļas mums virsū, jo spraugu starp mums nav. Izstiepj priekšķepu tā, lai tā netīšām strauji trāpa kādam pa seju, varbūt degunā. Protams, automātiski upuris pavirza galvu. BET. Šajā momentā arī nedrīkst atslāpt. Buffs uzreiz raduša spraugā iegrūž savu galvu. Palicis tikai iekarot vietu starp mums - tā kā bedrītē, kurā ieslīgst kā ligzdiņā. Tālāk seko sejas aplaizīšana tam, kuram tuvāk galva, bet ne jau šā vai tā - laizām acis, degunu, muti, nedod Dievs, ja mute ir vaļā :D ja nav, un nereaģē uz iepriekšējiem laizījieniem, tad laizām nāsis,,, pamostas abi. Tad ātri iestīvējas starpā, izveidojot jau minēto ligzdu, un ja tad vēl mēs turpinām krākt, tad viņš saviņķelējas tā, lai sega visa ir ap viņu un mums nepaliek. Un tā gandrīz katru rītiņu. Tad seko naivais skatiens sejā "aa, jūs jau pamodāties, labrīt", un tā nu mūsu katrs rīts sākas ar smaidu, smiekliem, samīļošanos un sabučāšanos.
Pozitīvais punkts ir tas, ka mēs nekad neaizguļamies, pamostamies par stundu ātrāk, kas dod iespēju sataisīties lēnām, lēnām izdzert kafiju, kopā noskatīties rīta multeni un padauzīties :)

ceturtdiena, 2011. gada 24. marts

...pirmās pastaigas...

Pirmajā iepazīšanās pastaigā, pēc audzētājas atļaujas devāmies pirmajā siltajā dienā - 13.martā.
Šajā dienā Skonto hallē bija suņu izstāde, kuru apmeklējām ar Gintu, lai redzētu, kā uzstājas Buffa tētis Džeks un brālis. Kā arī lai iepazītos ar māsiņas jaunajiem saimniekiem no Jelgavas.

Pēcpusdienā, pēc atgriešanās, uzlikām izstādē nopirkto kaklasiksniņu un pavadiņu (protams ar audzētājas palīdzību tika iegādāta) un devāmies meklēt kādu sausu vietiņu saulītē.

Izbrīns jau bija liels...Kājiņas trīcēja. Taču interese par jaunajām smaržām, skaņām un apkārtējiem kustīgajiem ņēma virsroku un drīz vien arī no mutes nācās palūgt izspļaut paķerto akmentiņu.
Pastaiga gan ilga tikai kādas 10minūtes - pietiks pirmajai reizei.


Nākamās pastaigas jau bija drošākas. Pieskatījām,, protams, laikapstākļus - kad bija jauks, tad arī gājām. Vislielāko interesi radīja baloži, kas laidās prom uzreiz, kad Buffs bija saslējis ausis un pārslēdzies 3.ātrumā. Arī citi cilvēki, kas smaidija pretīm nākot, likās gana interesanti.


Pavisam nesen garāmejot sētai, izdzirdējām, kā rej vidēja auguma melns suns. Viņš bija neapmierināts, ka sētai garām iet tik maziņš pundurītis. Buffs arī asti (nu labi, ļipu) kājstarpē nežmiedza. Sacēla spalvu uz muguras un, izslējis krūtis uz priekšu, drosmīgi virzījās pa soļiem tuvāk sētai. Nācās paņemt uz rokām.

Mums, saimniekiem, jau liekās, ka pavadiņa mūsu suņiem ir, lai mēs tos nepazaudētu. Bet Buffa versija ir pavisam cita - lai viņš nepazaudētu mani. Katru pastaigu, lai arī tās ilga tikai kādas 10 - 15 minūtes, viņš uzticīgi gāja aiz muguras vai cirkulēja pa kājām no kreisās uz labo pusi un atpakaļ. Pēdējā reizē gan drosmīgi gāja pa priekšu visu ostīdams, bet pa laikam atmeta skatienu atpakaļ skatoties, vai neesmu pazudusi.

Un tur nu mēs arī iepazināmies. Pretīm, intereses pārmākts, laipoja takšu puika, kā no saimnieces uzzinājām, tik vien gadiņu vecs - Ralfiņš vārdā. Mazais, melnais takšu puika uzstājīgi slējās uz pakaļkājām un vēlējās iepazīties ar uz rokām paņemto rudo kamoliņu, kas ar interesi pētīja notiekošo. Kāpēc nē? Tā nu noliku Buffu zemē un pieskatot viņa reakcijas, ļāvu abiem saostīties. Sejas izteiksme Buffam bija apmēram šāda - "mammmuuu, ko viņš no manis griiiiib??". Tā nu apmainījāmies ar laipnībām un suņuka vecumiem un vārdiem ar Ralfa saimnieci, laipni atvadījāmies un devāmies katra uz savu pusi. Buffam pēc šīs tikšanās palika acīmredzami labi iespaidi, jo promejot vairākas reizes atskatījās uz jauno draugu. Ko var zināt, varbūt dienās kopā spēlēsies.

Aukšpēdus starp kutināšanu paspēj arī piedurktnē iekosties

trešdiena, 2011. gada 23. marts

Mazais sargs


Laikam ritot Buffs ļoti iemīlēja mani un Gintu.
Mazulim ļoti svarīgi bija fiziskais kontakts, gan priekos, gan bēdās vajadzēja pasēdēt klēpī, pieglausties, sabučot. Kā savu saimnieku, protams, izvēlējās mani. Es jau esmu tas, kurš kucēnu galvenokārt izlaiž - izdabā vēlmēm.

Tā nu jau 2 mēnešus katrs rīts sākās ar sejas nolaizīšanu, "Buff, paliec taču mierīgs" un "Buff, klusu", jo mazais sušķītis ceļas par kādām 3 stundām agrāk, nekā mēs.
No sākuma pamodināšanas paņēmiens bija izmisīga grozīšanās un knosīšanās blakus kunkstēšanas pavadījumā. Ja tas neizdevās, pagriezās un, pilnā vārdu nozīmē, blenza sejā. Tikko kā kāds no mums kaut aci pavēra tā sākās: "aa, tu pamodies, čau, čau, čau, es jau sen augšā, buča buča buča". Šie jaukie rīti izpalika dienās, kad Buffs iepriekšējā vakarā bija notrenkāts līdz bezspēkam. Tad "izrubījās  un nokrāca visu atlikušo nakti mierīgi.

Kucēns auga pa dienām. Tad ausis izstiepušās nesamērīgi lielas, tad pats izstiepies. Nepagāja ilgs laiks, kad nu jau, lai iekārtotos manā klēpi, jau aizņem nedaudz ilgāku procesu... tāpat viens gals - dibens vai galva - ir jātur rokās, lai neizveļas no klēpja.

Arī privātīpašnieciskums pieaudzis. Mazais rej, rūc un dauzās uz nebēdu. Lamājās uz tiem, kas naktī skaļi uzvedās un katrreiz drosmīgi rejot skrien pie durvīm, kad kāds čabinās ap ārdurvīm. Drosme mazajam netrūkst. Arī baiļu iespaidā sāk riet un gatavs uzbrukt potenciālajam pāri darītājam.
Bet tas nav vienīgais, kad mazais rej. Dažreiz prieka rējieniņš sanāk tik skaļš, ka pats pat satrūkstas. Spēlējoties pa gultu, mokot kādu mīļu mantiņu vai arī imitējot zobu čipsa vai ņammas medības Buffs kvekšķ. Bet tas tak ir tik jauki. Mums katram vajag kādreiz izbļaustīties un iztricināt balss saites.

...Jaunās mājas...

Pāris dienas pirms jaunā iemītnieka ierašanās mājās devos iepirkt nepieciešamās lietas. Izskrēju vairākus veikalus, taču tā arī neko nenopirku. Tikai zināju, ka man nepieciešamas divas bļodiņas - ūdenim un barībai, ķemmīte, kāda rotaļlieta suņa augumā, ar ko viņš varētu kopā gulēt.
Ceļā uz mājās iegāju savā pēdējās cerības vietā - nesen atvērtajā vetklīnikā - veikalā. Kad pārdevējas laipni man piedāvāja palīdzību, es arī "uzdāvināju" viņām savu problēmu un viņas kompetenti man salika visu nepieciešamo - metāla bļodu ūdenim, plastmasas bļodiņu ēdienam, kura drīz vien tika nomainīta uz parastu dziļo šķīvi, jo Buffam tā patika labāk, cimdu ķemmējamo un zaļu pīli.
Pārnākot mājās ilgi pētīju nopirktās mantas un domāju, vai tas būs pietiekami labs mazulim. Pīle takā par lielu izskatās, bet nekas, mazais tak augs. un vai viņam tā patiks?


Audzētāju ģimene mazulim līdzi deva viņa sedziņu, kurā bija vēl ģimenes smaržas, un trīs mantiņas - mazu gumijas dalmāciešu sunīti, dzeltenu gumijas pīlīti un mazu pīkstošu gumijas vistas līķīti.

Buffs jaunajās mājās iejutās ļoti ātri. Jau uzreiz pēc Daces aizbraukšanas mazulis ķērās pie lietas iepazīt mani un Gintu. Vakarā bijām noraizējušies, vai neraudās naktī viens pats palicis.
Tā kā mēs pārradāmies pēc desmitiem vakarā, pasēdējām pāris stundiņas un tad jau devāmies čučēt. Mazais, protams, bija diezgan nemierīgs, jo izgulējās pa ceļam mašīnā jau. Protams, prasījās gultā, bet Gints stingri aizliedza ņemt suni gultā.(Lieki pieminēt, ka nepagāja ne nedēļa, ka Buffs jau bija iekārtojies mums blakus.). Tā nu, lai suņuks nečīkstētu, apģērbos un devos iekārtoties uz Buffam ierādītā pupu maisa, lai mazo aizmidzinātu. Protams, suņuks uzreiz bija blakus, ātri mani sabučo, piespiedās pie vēdera un iemiga - tas aizņēma ne vairāk kā 5 minūtes. Vēl nedaudz pakavējos un devos atpakaļ gultā. Šādas procedūras atkārtoju līdz pat brīdim, kad saņēmu atļauju ielaist suni gultā.


Runājot par mantiņām. Zaļā pīle tomēr izrādījās vismīļākā mantiņa. Sunīti un dzelteno pīlīti tā arī līdz šai dienai ignorē. Vistas līķītis tik jauki pīkst, ka to šad tad patīk papīkstināt un pasist.
Uz šo dienu:
- zaļā pīle jau ir iedzīvojusies plikpaurībā, bet ir joprojām tikpat mīļa;
- dzeltenā gumijas pīlīte mētājās pa grīdu neaiztikta;
- dalmāciešu sunītis nozudis līdz ar galiem (apēsts nav, to es "toč" zinu);
- vistas līķītis šad tad tiek pīkstināts - bērnības mīlulis no dzimtajām mājām;
- "medījums" - jenots, kas stāv uz kājiņām un pīkst pavisam savādāk, nekā citas mantiņas - tā kā zaļā pīle tiek "nobeigta" ar smacēšanas, raustīšanas principu, šī rotaļlieta tiek piebeigta ar nosišanas paņēmienu triecot to pret zemi;
- zilais kauliņš - dabūja pēc pēdējās potes kā mierinājuma balvu. To paķer ja pagadās kā pirmā pa ceļam un kad ir lielais niķis un vēlme skaļi uzvesties;
- paziņu uzdāvinātā bumbiņa virves galā - nu tā ir pavisam jauna vēl, tāpēc priekšroka tai netiek dota
- avīzes, žurnāli, bukleti - tiek "lasīti" un pēc tam atstātas drumstalas pa visu priekšnamu.
- kartoniņi, kas ir zem WC papīra - tos viņš visus saņem, apžļambā un nomet kur pagadās;
- tenisa bumbiņa - top mantiņa, kuru var dzenāt un pienest, kad tiek aizmesta;
- lielā, krāsainā bumba - šī tiek dzenāta kad mums ir lielais dauzoņa iekšā un bumba pagadās pa ceļam.
- lielais delfīns - tam Buffs ķērās klāt pēc nedēļas "kopdzīves", jo pirmīt vēl nejutās tik liels, lai sāktu "pārrunas ar delfīnu.
Nu tas pagaidām laikam viss...

Ar mīļako mantiņu - zaļo pīli

...Go home...

2010.gada 12.decembrī franču buldoga tīģerkrāsas kucīte Bose (DELKATINA CEDRA MANA PASAKA) pasaulē laida piecus rudā Džeka (GLENLEE CHEROKEE) pēcnācējus - četrus tīģerkrāsas un vienu bēšu.
Toreiz vēl galīgi nenojautu, ka drīz vien mūsu mājās iemājos maziņš kunkulītis.
Mamma

Tētis


Pēc ilgām pārrunām ar Gintu, 27.janvārī sazinājos ar Daci - Boses saimnieci, Džeka aizbildni un suņu audzētāju un jau 5.februārī abi devāmies uz tikšanos Baldonē, kur Dace ar savu auto "savāca" mūs pie Baldones baznīcas, lai tālāk vestu uz savu lauku sētu.

Mājās mūs sagaidīja pie durvīm jau trīs franču buldogi - Bose, Džeks un Pipars, papilons Čiepa un skaista dvojterjeru kucīte Leda, kas bija īpaši laipna uzņēmēja. Drīz vien aiz stūra parādījās pieci mazi kunkulīši, kas klunkurēja mums pretim nenojauzdami, kas mēs esam.
Toreiz es vēlējos kucīti. Pēc bildēm ļoti iepatikās Embera - tīģerkrāsas sunenīte ar baltu priekšautiņu, kas sākās jau pie pašas apakšlūpas.

Dienas gaitā komunikācija izvērtās ļoti pozitīva. Dace profesionāli stāstija par franču buldogiem, atšķirību starp meitenēm un puikām, pieredzi no dzīves ar saviem suņukiem. Tai pat laikā visi desmit četrkājainie cīnījās par mūsu uzmanību.
Mazie kucēni izcēlās katrs ar savu unikalitāti. Kucēns, kas tika iesaukts par Dido, kunkstēdams pie kājām mēģināja izkaukts "opā", Everests divu tīģerkrāsas kucēnu pavadībā nēsājās pa māju.  "Ja nav astes, kur ieķerties, tad ķērās ausīs", Dace smejot atbild uz manu jautājumu, kāpēc Everestam ausis saskrāpētas. Vēlāk jau ievēroju, ka saguruši kucēni - trīs tīģerkrāsas mazuļi un rudulis, meklē vietiņu snaudai. paņēmu Evoriņu klēpī. bet kur tad vēl viens mazulis? Gints saausās pēc mana jautājums. Tikai tad ievēroju, ka jau labu laiku viņa klēpī ietuntulējies aizmidzis mazulis. Pats Gints apmierināts smaida.

Tikšanās atstāja kolosālu iespaidu, un visu vakaru vēl abi runājām par iespaidiem.
Rezultātā 11.februārī, plkst.20.00 sarunājām ar Daci tikties netālu no viņas darba Pļavniekos, lai mājās vestu mazo divus mēnešus veco kunkulīti - Everestu Evoru.

Izvēli ietekmēja Daces stāstītais, viņas pieredze un Everesta unikalitāte manās acīs. Tomēr puiku
.





Vārdiņš jau sen bija prātā - Būfija. Bet ko nu - puika. Tā nu palika Buffs. Kāpēc? Atbilde skaidra radās vēlāk - viņš taču izskatās pēc tīra bufffff... Viņam nemaz nevar būt cits vārds.