Pēdējais sarakstā...

5 dienas (bildīte "čiepta")

Buffs aug neaptveramā ātrumā. Mūsu pastaigas no marta vidus 10minūtēm pārvērtušās jau līdz 2 stundu skrējieniem, uzmākšanos citiem suņiem un nu jau regulāru taksenītes trenkāšanu, kura baidās no visiem suņiem. Skats, kā sunīte nesās pāri pagalma zālājām lielā ātrumā prom uz sava padjezda durvīm, bet Buffs nopakaļ joņojot kā bļaudams "paaagaaidi , gribu spēlēties", ir jau diezgan ierasts. Ar taksenītes saimnieci tik kopīgi nosmejamies.
Neaptverami. Vēl pērnā gada decembrī, kad Buffiņš nāca pasaulē man nebija ne jausmas, ka savā azotē ņemšu mazulīti, kuru solīšos sargāt, gādāt un rūpēties.

Uzsākot kopdzīvi Rīgā ar Gintu, stādījām sarakstu visam nepieciešamajam, kas mums uz priekšu būs nepieciešams. Saraksta beigās es klusiņām, ar viltīgu smaidiņu ievilku burtus "B", "U", "F", "I", "J" un "A". Zināju, franču buldogs. Nu tas, kurš ir pietiekami maziņš, lai to nekad neatstātu vienu, un ņemtu vienmēr līdzi, un pietiekami liels, lai to samīļotu pēc pilnas programmas. Bet tas ir saraksta beigās, pirmkārt, finansiāli, otrkārt, sirsniņa smeldza mahten stipri par vasarā pazudušo sirdsmīluli kaķīti Miņu Kičaru, kuru nācās atstāt vecvecāku mājās pa laiku, kamēr strādāju garās stundas sporta bāzē. Toreiz, atceros, nosolījos sev, ka nekad nepieķeršos nevienam tik stipri.
Gāja mēneši. Youtube.com lapā aizvien biežāk skatījāmies video ar franču bebukiem, kad beidzot saņēmu no Ginta atbildi "nu painteresējies". Rezultātu varat izlasīt pašā pirmajā ierakstā "go home".

Pēc garām pastaigām pa svaigu gaisu vakaros ar Gintu smejamies "Buffiņ, tu biji pēdējais mūsu sarakstā". Lieki pieminēt, ka saraksts nebija vēl pusē izpildīts, kad mazais jau uzstājīgi vakaros prasījās gultā gulēt.
Kā šodien atceros tās pāris dienas pirms mazais ieradās - kā dumiķīte skraidiju, lasiju internetā, domājot, kā sadzīvosim, kā uzņemšu. Gints, protams, gatavojās kā uz dzemdībām :D . Pirmās dienas kopdzīvē jutos apmulsusi. Vai dibentiņš pēc čupiņas jāslauka? Ko darīt, ķert, grābt? Kāpēc viņš neplēš tapetes, kā citi kucēni? Kapēc nav apēdis nevienu čību. KĀPĒC VIŅŠ NEĒD!!!!! Visi šie jautājumi tik dumji. Bet vajadzēja tik ļaut viņam pašam iemācīt, kā rūpēties par viņu. To viņš izdarija vienkārši apbrīnojami labi.

Purčika vetklīnikas/zooveikala jau labi pazīstamā darbiniece mums stāsta, ka kolēģei angļu buldogs negribējis iet. Kā govs nokāris galvu vilcies nopakaļ. Nosmējos, jo atpazinu situāciju no mūsu pirmajām pastaigām.

Maziņš kunkulītis. Bet likās jau liels. Pa nedēļām stiepās vispirms ausis, tad pats, un tad atkal ausis izskatījās nesamērīgi lielas, un atkal ķermenis pieauga klāt. No klēpja jau karājās laukā kāja, tad jau abas. Vēlāk vajadzēja pieturēt dupsi vai galvu, lai ērtāk. Tagad jau mazais makars ir stipri pāraudzis gulēšanu klepī.

Ar mīļāko mantiņu pīli, kura varnīgi dzivo vēl šobaldien

Toreiz Delpīns vēl bija pavisam liels. Tagad tas tiek sists tāpat, kā pīle.

Maziņš vēl

Nu mans mazais bērns jau paaudzies un rotaļājas ne tikai ar maziem suņukiem, bet jau ar stipri lielāka auguma suņiem, droši skriedams tiem līdzi ķerot un ļaujot arī viņiem ķert sevi.
Izdzīvotas pirmās izstādes ar gan pozitīviem, gan negatīviem iespaidiem, un aiz kalniem jau nav tālu nākamās.
Zobi...jā, zobi arī gandrīz visi izkrituši un atauguši. Noķert diemžēl izdevās tikai vienu dzeroklīti...mārējos nozaudēja.
Un pats galvenais - viņš aizņem tiiiiiik daudz vietas gultā, ka proporcionāli tā ir sadalīta šādi - 50% Gints, 40% Buffs, 10% es...
Esam iepazinuši arī Ginta bērnus Nikolu (8), ar kuru eleganti var doties pastaigāties un kura prot tik tālu aizmest bumbiņu, un Redliju (4), kurš vienmēr parakstās uz spēli "noķer mani".
Vakar kopā par līmējām kartona pili. Lai kā uzmanījāmies un Buffam atvēlējām nevis krāsošanas, griezšanas un līmēšanas darbus, bet gan lieko kartonu aizvākšanas darbus, tomēr mazais pamanijās saķellēt savu ausi ar līmi. Kā???? ļoti vienkārši. Pastāv tāda Buffinātoru teorija. To atkodām ļoti ātri. (par to nākamreiz)

Bet tas nav galvenais, kam esam kopā gājuši cauri. Kā jau visiem jaunuļiem, arī Buffam ir pubertātes vecums. Tas gan uznāk lēkmjveidīgi ik pēc kāda laika perioda uz pāris dienām. Ziniet jau kā tas ir..."nerausti mani", "nemāci mani dzīvot", "PATS zinu!!!", "nebaksti mani", "jā jā, jūs lielie jau nezinat, kā tas ir būt bērnam...", "kāpēc es tikai tu drīksti darīt to ko gribi, bet es nē", "jūuus mani nemīlat, ja neļaujat". Nu apmēram šādi tas tulkojās. Iet nevēlās. Grib tikai to, ko viņš grib. nodarbojās ar visādām muļķībām tikai pa spīti.... Pāris reizes pat nikni uzbļāvis man, pēc izvērtušās strīdiņa par to, ko var bāzt mutē uz ielas un ko nevar. Tad gan viņš bija nosodīts. Uz mammīti bļaut nedrīkst. Bet šie trakumi jau ātri pāriet. Visu izskaidro  zobu maiņa, augšanas proces. Bērns ir un paliek bērns.

Bet visi strīdi, niķi un stiķi ātri aizmirstās un salienam atkal kopā. Svarīgi iekost mamītei austiņā, jo mēs viens otru tik ļoti mīlam :)