French Bulldog

Pa (1)

pirmdiena, 2012. gada 20. februāris

Mazais pārsteigums.

        Jau no sākta gala Mums ar Buffu bijis viens pāris fanu. Pāris ap 50 dzīvo blakus mājā un vienmēr satiekot uz ielas vai veikalā metās pretim, lai samīļotu manu auzaini. Tas bija neviltots cilvēka prieks un laime pabūt kopā ar šādu mīluli. Un tā katru reizi. Es pat nesteidzos vairāk nekur, kad satikāmies. Ļāvu abiem samīļot Buffu bez īpašas steigas un lai suns ar šiem cilvēkiem pamīlinās tik ilgi, cik pats vēlās.
       Pa sniegiem un lielo salu ārā sākām parādīties aizvien retāk. Kājas sala, ausis sala. Tik uz īsu brīdi pa darīšanām, mazo aplīti izskriet, apostīt jaunākās ziņas un marš atpakaļ siltumā. Taču vakar gaisa temperatūra nemaz nebija tik zema. Tikai sniegs ausīs putināja. bet tas nekas. Uzvilkām jaķeli un devāmies sniegus iekarot. Un tur arī sākās patiesais stāsts.
        Apbriduši ap māju, ieraudzīju, jaukais kungs brien no pretējās puses starp mašīnām. Neveikli, lēni. "Laikam mašīnu tīra, vai ko", man uzreiz iešāvās prātā. Taču Buffs ieņēma savu īpašo stāju. Nē! ne jau "o, mani tūliņ samīļos", bet gan "Suuuuuuuuunnnnnnssss". Hm, varbūt kāds kaimiņsuns skrien. Taču mūsu kungs vēljoprojām neveiklā solī brida un ik pa laikam uzmeta mums nepacietīgo skatu, kā domādams "nu pagaidiet taču mani". Nu kas ta man, cilvēks zināms, pagaidīšu ar. Bet kas tad tur??!! Aiz vīrieša un sniega pacēluma kūņojās kaut kas mazs...melns...ausains! Maziņš. Kungs smaidīgs, nu jau ticis uz izputinātā līdzenuma, nāk mums pretīm, taču aiz viņa klunkurē mazmazītiņš siltpuncis franču buldodziņš. Es neslēpju savu sajūsmu par redēto. Arī Buffs steiz iepazīties ar mazo kunkulīti. Tā nu mūsu draugs ņemas stāstīt, ka teju gadu esot priecājušies par Buffu un beigās nolēmuši, kāpēc lai nepaņemtu sev tādu ausaini. Runājot pa laikam aptaustījis Buffu, novērtējis...nu jau savādākām acīm - it kā skatīdamies, kāds tad nu izaugs viņu mazais siltpuncis.
      "Bet nu galīgi man viņš negrib čurāt laukā. Šorīt jau septiņos cēlos, skrēju. Bet kamēr paspēju kurpes uzvilkt, mazā visas darīšanas jau bija izdarījusi istabā", kasot galvu un cerot uz padomu stāsta mūsu draugs. Es tik nosmējos un mierināju, ka šis mazais, trīs mēnešus vecais kunkulītis vēl savus divus vai trīs mēnešus nečurās nekur citur, kā tikai vietā, kur kājas ir sausas. Papriecājos, samīļoju mazo, ogļu melno podziņu un teicu, lai tik dodas mājās, siltumā, lai mazais nesaaukstējās.
         Un tomēr tāds prieks, ka bijām tie, kas iedrošināja šo pāri arī sev paņemt šo tik sirsnīgās un pozitīvās enerģijas apvītās šķirnes pārstāvi. :)