Buffa 4 mēnešu dzimšanas diena izdevās saulaina un silta. Pārrados mājās no darba un uzreiz gājām abi laukā pastaigā. Apgājām nelielu līkumu ap mājām un devāmies uz ierasto laukumu, kur savulaik bijām satikuši divus suņu draugus – šicu un jorkšīras terjeru, kas izrādīja nelielu interesi par mums, naivi cerēdami, ka satiksim viņus tur atkal un Buffs atkal varēs apostīties ar suņukiem.
Ierodoties laukumā, nevienu neatradām, izņemot trīs dzērājus, kas sēdēja uz attālā soliņa un vienu māmiņu, kas pie rokas veda mazulīti uz šūpoļu pusi. Nedaudz uzkavējāmies placī, jo tur bija saulīte un sausajā zālītē Buffs varēja izvārtīties līdz sirds patikai. Pēc apmēram 10 minūtēm otrā laukuma galā ievēroju divas meitenes. Vienai no viņām pie rokas Jorkšīras terjers dzeltenā virsjaciņā. Noskatījos un nopriecājos. Varbūt suņuki dabūs apostīties. Pēc laiciņa tikai ievēroju, ka meitenes mērķtiecīgi dodas mūsu virzienā. Iešāvās prātā, ka varbūt pazīstu kādu no meitenēm, bet nē, nevarētu būt… Pienākušas tuvāk, viena meitene pa gabalu jautā „Jums puika”, atbildu, ka jā. Tai momentā sapratu, ka pazīstamas noteikti neesam. Viņa droši pielaiž savu suni apostīties ar Buffu un saka, ka arī viņai ir puika. Ar visām rīcībām skaidri saprotams, ka viņa, tāpat kā mēs, vēlās savam sunim draugu.
Kad suņi saostījušies un sapratuši, ka ir spējīgi draudzēties, meitene savējo palaida vaļā. Tā nu mēs tur stāvējām. Meitenes, mazais jaunais draugs, kas jau nu bija palaists no pavadas un es ar Buffu, kuru kaut kā neuzdrošinājos palaist, baidīdamās, ka neaizskrien tur kur nevajag savā bērna prātā. Jorkšīrietis draiski lēkāja ar Buffu. Es bikli paskatījos apkārt, saņēmos un atkabināju pavadas sprādzi no bēžās kakla siksniņas. Tā bija pārlaime. Buffs lielā ātrumā sāka traukties uz priekšu skriedams pa apļiem ap mums, pa laikam aizskrienot iepazīties ar meitenēm un izaicinot jauno mazo draugu uz rotaļām. Kā noskaidroju, jauno draugu sauc Sebastians un ir vienu gadiņu un četrus mēnešus vecs. Taču vecuma starpība nebūt netraucēja abiem draiskuļiem zibens ātrumā nesties pa zālāju viens otram pakaļ.
Pēc kāda laika meitenes no mums draudzīgi atvadījās un devās uz māju pusi. Viņas tik vēl apjautājās, vai mēs šeit esam bieži, uz ko atbildēju, ka apmēram ap pieciem – pus sešiem esam. Tā nu ieguvuši jaunu rotaļu biedru mēs devāmies tālāk pastaigā, bet meitenes uz mājām. Tajā dienā mūsu pastaiga ievilkās līdz divām stundām, jo saulīte tik patīkami sildīja. Visas garās pastaigas laikā satikām vēl dažus suņus, ar kuriem saostījāmies un sasveicinājāmies. Ļoti fascinējoša bija kāda astoņus mēnešus jauna labradoru kucīte, kuras vārds bija Andželīna Džoli. Viņa nedaudz pārrēķinājās savus spēkus un sveicinot Buffu ar savu lielo ķepu teju mazo nenospieda…
Tā iespaidiem bagātā diena gāja uz beigām, bet manas četrkājainās atsperes enerģijas rezerves gan vēl bija pārpilnas. Pašā vakarā, kad gājām gulēt, gan novēlās un ātri vien aizmiga. Pa nakti pamanījās iekārtoties starp manu un Ginta spilvenu augšpēgus gulēt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru