27.martā cēlāmies diezgan agri un taisījāmies ceļā.
Jau vairākas nedēļas iepriekš bija plānots braukt uz Jelgavu ciemos pie manējiem iepazīstināt ar jauno ģimenes locekli.
Buffa uzvedība bija pārsteidzoši laba. Uz ielas klausīgs, transportā cītīgi skatījās pa logiem mērojot cilvēkus uz ielas, skatoties kā garām skrien koku, stabi un mājas – viss garām skrien daudz ātrāk nekā parasti. Arī centrā viņš nesamulsa no lielā cilvēku daudzuma. Slikti nejutās arī vilcienā. Tieši otrādi. Tas Buffam likās pavisam interesants – tas bija lielāks, nekā trolejbuss, tajā savādāki krēsli, kuriem pāri nevarēja redzēt, kaut arī ausis uztvēra tik interesantas skaņas, ar acīm neko nevarēja saskatīt, tikai ar zilo auduma pārklāto krēsla atzveltni. Drīz vien Buffs nolikās man uz ceļiem un aizmiga. Ko palikt nomodā, ja neko nevar saskatīt.
Pavisam netālu no galapunkta mazulis palika nemierīgs – kājas stīvas jau nogulētas, skaņa, ko izradīja braucošais transports, jau bija apnikušas. Kad izkāpām, gaiss laukā bija stipri aukstāks nekā bija Rīgā. Vide savādāka – mazāk māju, mazāk asfalta, vairāk slapjas zemes, kuru pat mutē negribas bāzt.
Pēc 5minūšu gājiena nonācām vecāku mājā. Tur mūs pie durvīm sagaidīja vecmāmiņa, bet no virtuves iznāca mamma. Visi laipni sagaidīja dienas zvaigzni – Buffu. Suns, protams, par to bija ļooooti apmierināts. Visu ciemošanās laiku suņuks dauzījās apkārt un internsīvi mēģināja izrādīt to, ka viņš varētu mani neklausīt. Uzlika uz zoba vairākas puķes. Lēkāja un spriņģoja pa paklāju. Dienas nogalē aizmiga vecmammas rokās.
Kad braucām mājās, Buffs saldi čučēja man klēpī, taču līdz mājām jau bija pietiekami labi atpūties un devās apgaitā pa istabām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru