Piektdienas "kopsapulcē" noskaidrojām, ka mūsu jaunais mopša draugs Duglas var lepoties ar Latvijas čempiona titula iegūšanu. Pēcām 4 dēliem un 3 meitām :) Lai gan puika ir savus 3 gadus vecs, Buffs viņam ir labs draugs un jau pa gabalu abi sarejas un saslejas. Kad pavadas tiek palaistas, sākās lielā spēle, kurai ir viņu pašu izdomāti noteikumi "tu mani ķer tik ilgi, kamēr es esmu no tevis tik tālu, lai varētu apmesties otrādi un sākt ķert tevi...tad mūc tu...". Tikšanās mums notiek laikā kad krēsla jau mijās ar tumsu, tāpēc abi bēšie suņkāni izskatās īpaši komiski. Buffs ar savām lielajām ausīm un ātro skrējienu, kur parasti soļi ir lielāki, nekā vajadzētu, tiešām izskatās pēc kāda noklīduša zaķa, kas noklīdis no meža apjucis riņķo uz apli.
Vēlāk mums pievienojās Pazīstamas sejas ar pazīstamu kvekšķi - pāris ir no mūsu padjezda un viņus esmu jau pamanijusi kādu laiku atpakaļ...jā tieši viņu suņa dēļ - tojterjers, kā jau citi maza auguma suņi bieži vien uzvedās "tiktu klāt, sadotu".
Tagad nu mēs viņu piespiedām pie sienas un nācās atzīties, ka mazo, zilajā kamzolītī ģērbto, 8 mēnešus jauno kucīti sauc Emija un Ķīpsalā brīvdienās vilks dupsi pa ringu. Tā sūdzējās saimniece. Mazā pārāk bilka un kautrīga, vienmēr nobijusies ieliecās pakaļkājku ceļgalos un šļūc uz priekšu.
Arī par abiem bēšajiem dauzoņām viņa nebija īpašā sajūsmā un laipoja tik prom. Duglass, kā jau pieaudzis puika, ātri vien saprata, ka kucīte tiko tiko beigusi meklēties un izrādija īpašas simpātijas pret teji 10 reizes mazāko melnīti. Savukārt Buffs nebūs pakaļskrējējs. Sapratis, ka mazā baidās no viņa, dažas reizes vēl pavedinoši palēkāja un aizgāja pa savam lietām.
Kamēr mums, saimniekiem, bija sava apspriede un iepazīšanās, suņi darīja katrs savu - Emija bēga, Duglas skrēja pakaļ, bet Buffs ošņāja tuvējo apkārtni, pa laikam uzmetot acis, vai esmu vēl turpat.
Laist mazo bez pavadas man nesagādā vairs nekādu problēmu. Buffs uzticīgi skraida apkārt, neiet tālāk, kā es atļauju un pēc pirmā sauciena piefiksē situāciju un pēc iespējām atgriežās. Bieži vien pati jūtos ērtāk, kad mazais spriņģo apkārt. Tas atsver brīžus, kad Buffs kaut ko saodis nesās uz priekšu, bet es aiz pavadas "uz vēdera" pakaļ. Bez pavadas viņš nekad neskries.
Vakar vakarā nodevāmies kopīgai joņošanai pa zālīti. Nu kurš kuru? Vienu bridi nesos pa priekšu dzirdot aiz muguras skaļu elsošanu. Nobļaujos "Buffiņ, kapēc tu esi man aiz muguras". Atlika tikai sekundi piebremzēt, kad man garām aizjoņoja lielā atrumā suns. Kā vienmēr aizrāvies skrēja lielākiem soļiem nekā pats varēja paskriet un līdz ar to izskatījās ļoti komiski. Skrējiena beigās aiz priekiem sāka skriet man apkārt pa apli vēl pats tā nesajēgdams, ko dara.
Taču vakaros pēc garajām pastaigām suņka iekārtojas pie mums un rāmi aizmieg.
Arī olu krāsošanas process bija Buffam saistošs. Vēl visu vakaru vilku no augšlūpām paslēptās sīpolu mizas.
Mazais īpaši nesaprata, ko es daru. Nosprieda, ka es mizas slēpju liekot kaut kādā tūtā. Viss beidzās ar to, ka sāku aurot, lai Gints nāk palīg;a, jo Buffs zog. Tas bija varen jautrs process,,,mums abiem...
 |
| Ar Duglasu |
 |
| "Kaaaas tur iiiiiir??" |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru