Pirmā rīta pastaiga

11.aprīļa rīts bija pats pirmais, kad devāmies abi laukā pirms darba laika. Parasti cēlos ap plkst. 7.40. Tagad, lai paspētu visu, cēlos plkst. 7.00.

            Pusaizmigusi izvēlos ar Buffu pagalmā. Atšķirībā no manis, viņa garastāvoklis bija diezgan prišs. Bet bija viena laba ziņa un viena slikta ziņa. Sākšu ar to slikti – mājas lifts nestrādāja!(!!!) Pasitu suni padusē un cilpoju lejā. Lieki atzīmēt, ka dzīvoju 6. stāvā. Pa to brīdi, kamēr kāpu lejā, galvā bija viena doma – kā es rāpošu augšā… Par kāpšanu to diez vai varēs nosaukt. Protams… savu 5kg smago kucēnu, kas ne mirkli nevarēja palikt mierā, pēc pastaigas arī stiepu augšā. … Nebija forši…

            Un tagad labā ziņa - izveļoties pa ēkas durvīm es sapratu, ka pa pagalmu jau plūst kādi četri suņu saimnieki, tādi paši kā es - pusaizmiguši, nokārtām galvām, skatiens vērsts uz suni. Kad suns paskatās, uztaisa smaidu uti puti, bet prātā "nu kakā taču ātrāk". Visi ietuntulējušies jakās, rokas kabatās sagrūduši un galvas ievilkuši jakas augstajā apkaklē rīta aukstuma pārņemti. Arī suņi paši ik pa laikam paskatās uz ēkas durvīm, kā domādami "A varbūt pietiks? Ejam iekšā?" Dzestrais rīts ciskas nesaldēja tikai sanbernāra sugas sunim.
            Un tur...iet viņa. Augstu paceltu galvu pār pagalmu ātriem soļiem iet kāda sieviete. Suns draiski nesās pa priekšu. Sievietei uz pieres kā iededzināts "A mans suns visu jau izdarīja, es eju iekšā." Bet mēs visi pārējie, kā viens, pavēršamies uz viņas pusi un nopūšamies.

Foto Dadziss /delfi/