...viesis mājās...

Mani darba kolēģi ir tie cilvēki, kuri mani pēdējos gadus atbalstījuši ir visvairāk, tāpēc arī es nekad neatsaku viņiem palīdzēt, atbalstīt, cik varu un izručīt, kad vajag.
Šoreiz izpalīdzot kolēģei, mājās viesojās viens maziņš viesītis, kurš bija kaut kas jauns un neizzināts ne tikai man, bet arī manam četrkājainajam kompanjonam.
"Lieli zobi,,, asi nagi... aste, kažoks un lielas ausis... deguns vispār kā tādam pajoliņam... smaržo savādāk nekā mana draudzene Jūrcūka-Mikišš... Mammu, kas tas iiirrrr???" - apmēram šāda bija pirmā Buffa reakcija un mazo viesi...
Aplūkojis dīvaino būtni nedaudz tuvāk, suns pagriezās, savieba seju un aizgāja pasēdēt priekšnamā...viens... "nu nevar būt, ka kāds te būs svarīgāks par mani...Kāpēc ar viņu mammīte tā ucinās? Ko darīs Gints, kad pārnāks? Par mani visi galīgi aizmirsa?? Mammuuu, es neesmu čurājis, kad mēs beidzot iesim laukā??", suns trīdamies, neuzbāzīgi uzbāžoties norādija uz to, ka parasti, kad pārnāku, mēs ejam laukā, lai viņš sau dzīvi var padarīt krāsaināku, krāšņāku un ievērojami laimīgāku, jo taču urīnpūslis būs tukšs,,,

Tā kā galīgi nebiju gatavojusies jaunā viesa uzņemšanai, paķēru pirmo, kas bija pa rokai...lielā aukstuma kaste, piedod jel man... bet mēs tāpat tevi nelietojām...
Nocēlu lielajai, zilajai kastei vāku, izklāju avīzes,,, Zināju, ka vienā maisā biju salikusi savas vecās drēbes, kuras apzinājos, ka nekad vairs nevilkšu, bet vsjaki požarni nebiju izmetusi. Izvilku no maisa, kuru savlaik iegrūdu skapja dziļumā, pāris džemperīšus un ieliku tos kastē...gan jaunais viesis pats izdomās, kā salikt visu... Tālāk atradu divas mazas bļodiņas - viena ūdenim un viena ēdienam...Hmm, mantiņa... ko lai iedod paspēlēties? da ne jau no Buffa mantām kaut ko...suns man rīkli pārkodīs, ņemot vērā, ka jau bija izpaudis savu greizsirdību visā plaukumā... Ahaa, skapī mētājās maziņš zirdziņš... to arī iedošu. Kad visu  biju salikusi, ieliku mazo gareno dzīvnieciņu kastītē. Meitenīte, kura vēlāk ieguva iesauku (pagaidām iesauku, jo nezinu vai jaunā saimniece atbalstīs) Sibilla, ātri visu izpētīja, izostīja un ieritinās mana baltā džemperīša piedurknē. Kasti noliku malā un ģērbu Buffu ārā iešanai...

Vakarā atgriezās no darba Gints un gāja pētīt jauno zvēru... Buffs teju caur dibenu elpot nesāka no šausmām, kad Gints to sāka auklēt. Pie pirmās izdevības ar visiem saviem 12 kilogramiem ievēlās puisim klēpī un skaļi sāka šņaukāties.
Nedaudz papriecājāmies par maziņo un ļāvām vēl atpūsties.
Gints iemetās ērtajā sēžammaisā, es ievēlos dīvānā pie kompīša. Buffs arī laiku nezaudēja un visām četrām iebelzās Gintam klēpī, uzrāpās uz vēdera, pat neapzinādamies sava svara NEvieglumu un nolaizīja visu seju. Tālāk bija mana kārta,,, tikai tā nebeidzās līdz šim brīdim.

Pēkšņi mājās mums ir paraugsuns, kas momentā saprot komantas "šurp", "sēdi", "nedrīks".  Hmm, starp citu, līdz šim brīdim arī mana čība nav zagta...Tikai zeķītes, bet tas jau nieks.
Pagājušo vakaru suns nevarēja vien aiziet gulēt, savukār šorīt bija augšā jau pirms četriem. Kā es pakustējos, tā bija klāt ar savu "tu jau pamodies? Vai ku labi, es kakraz gribēju paķēmodies". Nākamais piegājiens bija plkst. 5.10 (es paskatījos pulkstenī). Astoņos jau neizturēju un vedu suni laukā.

Savukārt mazais viesis jau sāka parādīt raksturiņu - sāka kāpt no kastes laukā, lai apstaigātu istabas, ūdenstrauka izgāšana ir viņas jautrākais triks. Bet piešķirtais zirdziņš, lai nu kā, tomēr ir jauks. Ar to pat kopā gulēt var. Arī ar Buffa visatļautību brīžos, kad uzgriezu muguru, tika piezemētas parādot, ka dabūs pa asti, ja ākstīsies. Nu zvāāāriņš ar raksturiņu,,, grib to ko viņa grib un vissss...

Pirmajā vakarā novērojām interesantu lietu. Buffs piegāja pie Mikijas būra, arī Mikija iznāca no savas migas. Tā abi sēdēja, skatījās viens uz otru pilnā nopietnībā un manāmi komunicēja. Smējāmies, laikam apspriež rīcības plānu, kā izēst jaunatnācēju, ja gadījumā viņa šeit uz palikšanu. Lieki pieminēt, ka pirmajā brīdī, kad ieradās viese, arī Mikišš bija pavisam klusiņš un visu vakaru, līdz pat šai apspriedei neizdvesa nevienu skaņu, klusi sēdēja migā.

Un vis beidzot...Varu saderēt, ka degat jau nepacietībā, lai uzzinātu, kas tad ir šis briesmīgas viesi, kas saspicēja mūsu mājinieku dzīvnieku maņas orgānus...
Tad nu lūk...tā ir maziņa fretkiņa , haha... baudiet video un bildes...

Mazulīte fretka, ar pirmo iesauku Sibilla, jo viņa pēc tādas arī izskatās :)

Izpēta pirmo gaisotni

Viņiem jau pēc pirmās iepazīšanās radās abpusējas "simpātijas"

Un šeit 2 minūšu gara jaunā iepazīšanās, kuras beigās Sibilla izdarija pirmo brīdinājumu Buffam :D


Bet ko visā visumā varu teikt par šo dzīvnieciņu. Ar šādu saskāros pirmo reizi. Līdz šim man bija gan trusis Puko, žurku bars - Pexis (mans mīlulis), Maziņā un Pelēcis, kaķis Mincis, pat kāmji divi psihi Čūbs un Čūbu-čūbs, kur viens izdomāja nograuzt otru un beigās aizceļoja pie manas draudzenes, Jūrcūkas meitenīte Mikišs un Buffs. Šī jaunkundze ir pavisam kas cits...Plēsējs. Tās kustības ir tik līganas, elegantas un vajadzības gadījumā pietiekoši brīdinošas par slikto garastāvokli. Uz šo dzīvnieciņu varētu skatīties stundām, jo emocijas ir tik nomierinošas. Tiešām ļoti interesants un jauks lopinš...tikai...es jau nu sev tādu negribētu...un Buffs, laikam, arī nē, haha...

...Jauku Jums vakaru :) ...

...Kucēna finišs...

23. un 24.jūlijā Jaunmārupes zirgu sporta centrā "Lielceri" notika kluba RETO izstādes. Uz tām jau bijām pieteikušies labu laiku atpakaļ.
Tāpat kā jūlija sākumā notiekošās Ogres izstādes mums bija smagas, zināju, ka arī šoreiz būsim pārguruši līdz ārprātam. Nav vēl tas rūdījums...

Sestdien ieradāmies diezgan laicīgi. Gribējās apskatīt visu, kas notiek. Pa ceļam uz norādīto vietu arī neiztikām bez piedzīvojumiem, jo gaidot transportu, Buffam savajadzējās uzbrukt lapsenei, kā rezultātā sanāca lielās krokodilu asaras un pamatīga sirēna no Buffa puses, bet trīcošas rokas, stresa līmenis tuvu sarkanajai atzīmei un "žēlu, žēlu, puti puti" no manas puses.

Ierodoties uz vietas, ātri piereģistrējos, izgāju vetkontroli un devos izlūkos. Vieta bija burvīga - āpkārt klusums no mehāniskajiem trokšņiem, mēžs, otrpus laukam ezers, bet gaiss viegli smaržoja pēc zirgiem. Laiks bija ne pa aukstu, ne pa karstu, vējš matos plosījās kā negudrs. Ringos viss gāja uz pilnu sparu, daudzi jau devās mājās, daudzi tikai atbrauca. Pārdošanas stendi kravājās. Un lai arī rosība sen jau sākusies, noskaņa bija tāda, it kā viss tikai teju sāksies.

Īpaši neplānojot arī uzskrēju Dacei ar Ebiju. Henrijs bija mājās palicis dēļ veselības. Atradām īsto ringu, kur viss notiks un devāmies nostāk patrenēties. Izmēģinājos gan bez našķa, gan ar našķi. Laikam vienkārši būs jāuzaicina Buffiņš pastaigāties par ringu. Beigu beigās, kad bija izgājiens, viss nogāja gludāk, nekā biju gaidījusi. Buffs priekš manis uzvedās pietiekami labi, nedaudz uz galda nevēlējās stāvēt. Ieguvām teicamu novērtējumu un pēcāk devāmies salīdzināties ar māsiņu, kur arī ieguvām pirmo vietu. Tas nozīmēja, ka paliekam uz bestiem.
Garastāvoklis man jau sabojāts bija no paša rīta un process vēl turpinājās. Lai novērstu uzmanību no personām, kuras manāmi izrādīja savu neapmierinātību un to, cik liels traucēklis esmu ar Buffiņu šajā karstajā un garajā dienā, aizvedu mazo līdz ezeram paplunčāties pa ūdeni. Suņuks kā mazs bēbītis priekā sāka sist kājeles pret seklo un dzidro ūdeni ezera (vai arī dīķa) krastā, vilka laukā no tā saskalotās ūdenszāles un visādi citādi izrādīja lielo sajūsmu par ūdens veldzi.

Tuvojoties laikam, kad atkal jāiziet ringā, šoreiz uz bestiem, atgriezos tuvāk ringiem, lai noskaidrotu, kur tie notiks. Pa ceļam, ejot pa eju, kas bija starp ringiem, izdzirdēju divus neapmierinātus suņus plēšamies. Izvairīšos minēt to šķirni, bet īsam aprakstam - vidēja auguma, garām ausīm, medību suņi, kas pīles laikam stibī. Uzmetu tiem skatu, lai noskaidrotu, kas ir sagādājis tādu neapmierinātību šiem izstāžu pārstāvjiem. Īsti neizpratu, bet konstatēju, ka tie laikam strīdas savā starpā un mēs esam drošā attālumā, lai nejauši neiekļūtu incidentā. Taču...nepagāja ne pus minūte, kad suņi pielidoja pie Buffa. Viens tika atrauts atpakaļ uzreiz, taču otrs paspēja ieķert manam sunim sānā un saskrāpēt to. Buffa izmisīgais sāpju kliedziens izsitās cauri sirdij, smadzenēm un katrai nervu šūniņai. Tikko kā sapratu, ka svešais suns aizķēris manu maziņo, izslēdzu no prāta Buffu raut uz savu pusi, jo neapjautu, cik stipri iekampis. Ja raušu mazo, lielais būs iekrampējies un sanāks tikai lielāka skāde. Tai pat momentā sieviete, kas bija kopā ar šiem neadekvātajiem suņiem, parāva nost arī otru, pirms tas paspēja kārtīgi apskādēt Buffa sānu. Paķēru uzreiz suni uz rokām un sāku mīļot. Tai pat laikā pie mums pieskrēja viens puisis, cik nopratu no organizatoru komandas, un pārliecinājās vai viss kārtībā. Savukār šī sieviete, kura bija tik resna, ka savu pakaļu knapi no beņķa piecēla, un kurai visdrīzāk aptaukojušās smadzenes, ka šādus neadekvātus suņus uz izstādēm ved un vēl netur ne būrī ne pie saitēm kārtīgām, pat nepienāca un neatvainojās. Pat nepaskatījās uz mūsu pusi. Izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Nākamajā dienā Dace gan teica, ka varēju iet un pieprasīt diskvalifikāciju. Būtu zinājusi, būtu to darījusi, bet tā kā biju nedaudz apjukusi un nebija arī neviena, kas varētu pieturēt Buffu, kamēr noskaidroju attiecības ar šo pretīgo, smirdošo un taukaino veceni, viss palika tā kā bija. Zinu, ka daudzi sašutuši, ka šādi izsakos par šo cilvēcisko būtņu pārstāvi, bet droši variet mani saukt par ļaunu, bezsirdīgu radījumu. Es neapvainošos, es esmu ļauna. Un brīžos, kad kādas darīs apzināti pāri manam maziņajam, netiek saudzēts neviens. Jā, esmu ļauns cilvēks. Priecājieties par to, lēkājiet un sitiet plaukstas :)

Sestdienas vakarā knapi pārvilkāmies mājās. Stress, bezspēks un visi šie čakari, kas pa ceļam notiek. Svētdienas rītā kājas nevarēju pavilkt. Izvēlos no mājām stipri agrāk, nekā vajadzēja, jo nebiju pārliecināta, cik ātri būšu spējīga ripināties uz priekšu un cik daudz dalību likšanai vienu kāju priekšā otrai (īsāk - iešanai uz priekšu) ņems mans četrkājainais rakaris, kuru es iepriekšējā dienā stiepu mājās uz rokām, jo šis bija pārguris un transportā izrubījies pilnībā atteicās piepūlēties lai pat pamostos :)) Nopirku kioskā melnu kafiju, kas, izrādījās, garšoja pēc aspirīna un kafijas biezumu maisījuma, un lēeeeeenām vilkos uz vietu, kur biju sarunājusi ar draugiem tikties un kopā doties uz izstādes otro dienu.
Šajā dienā gan mēs ieguvām teicamo novērtējumu, taču salīdzināšanā pakāsām Marķīzes jaunkundzei - jaunai, skaistai kucītei, kurai tieši šajā dienā bija dzimšanas diena un palika 6 mēneši. Nedaudz pakurnēju un jau pēcpusdienā ap 14.00 bijām mājās, pabarojāmies abi ar Buffu un kā iegāzāmies gultā, tā ciešā miegā nokrācām līdz pašam vakaram. Pamostoties gan ne viens, ne otrs nejutāmies īpaši atpūtušies. Abi vienām sejas izteiksmēm - bļīiiin, kā negribās - izvilkāmies laukā, kur Buffs varēja ātri po delam un tikpat ātri atpakaļ uz gultu.
Pa ceļam no izstādes uz mājām Buffs paspēja atkal izvārtīties kaut kādā, ne īpaši smaržīgā, lietā, taču lielais nogurums, kas mūs abus nomāca neļāva to pamanīt ne man, ne arī pašam sunim tas liedza ievelties gultā man kājgalī, pabāzt galvu zem segas un aizkrākties. Vakarā, nākot pie sajēgas, gan nebiju īpaši sajūsmā par izteikto vecu zivju smaku suņa kažokā un pie pirmajiem spēkiem aizvilku viņu uz vannu.

Beigu beigās piesēdos, paskatījos uz mūsu rozešu plauktiņu, Buffiņu un apdomājos par visu - par pozitīvajām emocijām, negatīvajiem piedzīvojumiem pēdējo mēnešu laikā, saliku visu kopā un nospriedām - uz tikšanos, mīlīši, oktobrī, starptautiskajā izstādē Skonto hallē, kad startēsim jau kā juniori :) Mēs ejam pelnītā atvaļinājumā un liekam punktiņu arī izstādēm kucēnu klasē. :)

Buska mana mazā

Uzmini nu, kas man rokās

Saulīte jauka, vārtamies abi :)

Ar draugu Teriju goņī pa stadionu

Milulis mans

Atkal aizrāvies ar pļaujmašīnas pienākumiem, tālumā kaut ko ieraudzīja

Pēdējā brīdī notvēru mazo rezgali, kas devās zagt manas tapkas

Hehe... džampers

Karoč, viņa attieksme uz visu šo

Maskējās...slēpjās... :D Uzbruks!!

Uzbruka un noķēra savu upuri - kociņkungu

Ja nedrīkst, bet ļoti gribās, tad drīkst.

Gudzi-gudziiii

...Vakara psihučka...

Šodien pēc nedēļas ilgas pauzes bijām garākā pastaigā. Patrennējamies iet blakus stadionā, nedaudz paspēlējāmies un apgājām līkumu ap kvartālu.
Buffs paspēja uzost vairākas kucītes,,,vai arī vienu, kas kakraz gājusi pa mūsu taku...
Katrā ziņā rezultātā Buffs nonāca vannā, jo pie pašām mājām atkal izpildījās muļķībā un izvārtījās...nezinu, negribu pat spriest, kur...katrā ziņā sāns bija melns un man bail atzīt, ka smirdēja pa gabalu...

Lielā psihučka sākās jau vannā, kur vajadzēja izvārtīties līdz ārprātam,,, ak nē...šo vārtīšanos viņš izpildīja visu nelielo ceļa gabalu līdz mājām zālienā un tad turpināja vannā.
Dušojoties suns man pateica gandrīz visu, ko viņš par šo procedūru domā. Pēc slaucīšanās viņš mierā nepalika - sāka sist savu medījumu - gumijas jenotsuni. Bet kad tas bija līdz ārprātam izpīkstināts viņš ķērās klāt savam vecajam, senajam un labajam draugam Delpīnim...

Izstāde 2. un 3. jūlijā

2. un 3.jūlijā Ogrē notika izstāde, kurā jau labu laiku iepriekš bijām pieteikušies arī mēs.
Kopš iepriekšējās izstādes bēbīšu klasē, esam izstiepušies līdz kucēnu klasei, tāpēc nedaudz māca šaubas par to, kā suņa eksterjers ir izveidojies pa šo laiku.

Lai ērtāk būtu piekļūt izstādes vietai, sarunājām jau iepriekš ar Gitu, māsiņas Betiņas saimnieci, ka mūs abus savāks Purvciemā un kopā varēsim doties uz norādīto vietu.
Tā arī notika. Zinu jau zinu, ka kāds Betiņu ļoooti mīl. Sarunātajā vietā ieradāmies abi vienlaicīgi. Ar Buffu iekārtojos priekšējā mašīnas sēdeklī, lai nesanāk pārāk liela dauzīšanās starp suņiem. Buffs bija starā - sēdēt mašīnas priekšā ir tik kruti,,,beeet... aizmugurē sēž mīļā māsiņa. Nu nekas. Uzvedās jau puslīdz rātni.
Mūsu galapunktā gan ļāvām abiem izdauzīties, lai pēcāk būtu mieriņš.

Buffs vēlas zaudēt cīņā

Vēl joprojām vēlas parādīt, ka māsiņa spēcīgāka

F1

Aiz aussssss

Tā lūk mazie rakari izdauzījās, izdarīja visu po delam un talāk varējām doties sameklēt Daci ar saviem bērņukiem un uz reģistrāciju, kurā dabūjām godpilno 4. numuriņu, maisiņu ar bukletiem un našķīšiem sunim - koncerviņus, no kuriem mājās pēc tam purkšķināja līdz ārprātam un kaltējumus maltus - tie gan viņam labi gāja pie sirds ar buljoniņu.
Laukumā jau bija ieradušies daudz suņi. Spējām tik ar apbrīnu vērot visus. Buffs savu apbrīnu un vēlēšanos visu un visur apskatīt izrādīja  pārāk pastiprināti. "kas tur, kas te, wooow, pasties, kāds liels suns, tur neiešu. Eee, ūdens, var iekāpt? Kur Beta, KUURR BEETA, skrienam, re ku' viņa priekšā, skrienam", tā ritēja diena. Spēju tikai apbrīnot suņa dzīvesprieku un lielo ziņkāri par apkārtējo pasauli un tur notiekošo - īsts enerģijas dzīvsudrabs...izlutināts dzīvsudrabs.
Kamēr Buffs mēģina noskaidrot katra pretim nācēja vārdu, uzvārdu, tēvavārdu un visu pārējo ciltskoku, tik ar baltu skaudību noskatos, cik Daces Henrijs rāmi iet blakus saimniecei un neizrāda nekādu īpašu sajūsmu par apkārt notiekošo.

Drīz jau arī mūsu izgājiens būs klāt. Kucēnu puikās bijām vienīgie, tāpēc viss bija atkarīgs no mazā draiskuļa uzvedības. Noskatījos, kā Henrijs iegūst apbalvojumu un tiek uzaicināts piedalīties bestos, klusi nopriecājos, kāds malacis.

Nākamie esam mēs. Kratu no Buffa galvas ārā Betiņu. Domā par ringu, blakus, mierā, klausi. Nu ideāli jau nebija, bet nu PP ieguvām un arī salīdzināšanā ar kucēn-kucīti (šoreiz ne ar māsu) ieguvām pirmo vietu, līdz ar to arī uzaicinājumu uz bestiem.Galvenais, ka šoreiz, atšķirībā no mūsu paša pirmā izgājiena, biju mierīga, nesastresojos un neizgāzos, hahaha.

Ēniņā gaidām uz salīdzināšanu

Troika

Vērtēšana

Gaidām salīdzināšanu

Visi pagrozījāmies apkārt, aplaimojām suņus ar lietām, ko varēja iegādāties izstādē. Buffs tika pie jaunas, skaistas kaklasiksnas un jaunas mantiņas, kura tagad mums ļoti mīļa pastaigās pa stadionu.
Vienojāmies, ka tomēr šoreiz uz bestiem paliksim, jo pagāšreiz jau nepalikām. Tā kā līdz vakaram vēl tālu, Dace uzaicināja mūs uz savu lauku sētu pusdienās.

Pa ceļam uz Baldoni ar Gitu un viņas draudzeni ieskrējām vēl veikalā paņemt kaut ko galdam :) Nu tā, lai nesanāk tukšām rokām :)
Baldonē mūs sagaidīja viss laipnais divkājaino un četrkājaino pulks. Pirms sēdāmies pie galda, izstaigājām tuvējo apkārtni kamēr visi suņi vēja ātrumā joza mums pa priekšu. Henrijs ātri vien nolikās uz čučiņku, savukārt Pipariņš iesākumā ļoti mīlīgi uzņēma Buffu - sabučoja un kādu laiku turējās ciemiņam pie sāniem. Suņuks bija manāmi sajūsmināts par viesiem. Ebija mammas Boses pavadībā izrādīja sevi par galveno gidu. Leda visus centās aplaimot ar savu lielo laipnību. Bet visai jezgai pa vidu papilonīte Čiepa izmisīgi skraidīja pakaļ viesiem ar mazo bumbiņu un lūdzās to aizmest.

Rakari uzgāja ūdens peļķi un apsēda to

Dauziņka

Smukulis pozeris

Jaunieši ņemās pa pančku

Laiks, ko pavadījām Daces lauku sētā, bija vienkārši kolosāls - apkārt tāds miers, viss plašumos, suņi savā nodabā ko nu kurais dara. Netālu mežs. Kolosāla vieta. Arī laiks padevās silts.
Aizvadījām Gitas saimi un nopļāpājām ar Daci līdz laikam, kad bija jātaisās uz Ogres pusi. Ieguvām arī mazu dāvaniņu - krūzīti ar Buffa tēti virsū, kas tagad nolikta goda vietā Buffa plauktā.

Ceļā uz Ogri suņus iekārtojām Daces džipika aizmugurē. Nojautu jau, ka būs ļembasts no viena izlutināta suņa puses, bet tas noteikti nebūs Henrijs.
Kā jau biju plānojusi, Buffs centās pievērst sev uzmanību un bija nesaprašanā, kāpēc šoreiz viņš nevar sēdēt man klēpī, kā visas citas reizes.
Kamēr Henrijs sēdēja mierīgi uz aizmugurējā sēdekļa, Buffs palaižot balsi kursēja pa mašīnas aizmuguri, pa laikam lūdzoties, lai paņem viņu. Ja nekas neiznāca, suns paņēma un ierāpās mašīnas bagāznieka nodalījumā un laikam tēloja bagāžu...

Piezemējāmies laimīgi. Hehe. Apmetāmies pie Daces draugiem ar papilonu kravu - daudz mazi pūkaini ausu pāri :)
Pirmo reizi bestos. Brrr... tajos piedalās klases visi sugas pārstāvji. Dace bija pirmā - bēbīšos gan bija tikai divi un viņa ieguva otro vietu. Klusi nopriecājos, ka arī kucēnos laikam nebūs īpaši daudz. Tajā brīdī saku vilkties uz ringa ieeju...nedaudz pārsteigta biju, kad tur jau ieraudzīju kuču visādu mazu kvekšķīšu pārstāvjus. Teikšu atklāti, nesaskaitīju...varbūt kādu 20 suņi, varbūt mazāk.
Pirmīt Dace stāstīja, ka Franči reti kad pārsit mazos mīļos pūkainos. Piedalījos, lai zinātu kā tad tas ir. Satraukums bija manāms. Daudz mazi kvekšķi, kas man nedaudz kāpa uz mana vienīgā nerva.
Kā jau tradīcija, protams izgāzos. Tas laikam vienmēr būs visur ko darīšu pirmo reizi. Bet no kļūdām taču mācās. Neviens nepiedzimst perfekts, vai ne?
Tā nu iebridām nelielajā ringā visi suņi. paspēju sakasīties ar vienu vēl pa kluso, bet līdz kautiņam neaizveda, hahaha.
Vērtētāja visiem paspieda rokas, sasveicinājās. Es tikmēr vāķīju savu suni, jo nabags bija jau pārguris un negribēja uzvesties- pasēdēt, pagulēt, to jāāāāā. Pati biju ārprātā satraukusies. Pienāca brīdis, kad nosauca pirmo piecinieku, kurā iekļuvām arī mēs. Es no priekiem gandrīz palecos, taču kad izdzirdējām ka ne piektajā ne ceturtajā vietā neesmu, no satraukuma teju apčurājos, hahaha. Ieguvām godpilno 3.vietu bestos. No malas dzirdēju norādījumus no savējiem, ka lai velku pakaļu uz podesta (viņi to teica maigāk). Savācu Buffu un uzstutēju uz podesta.

Nu paldies fotogrāfam par īpaši neizdevušos fotogrāfiju Inetas izpildījumā :D

Nogurdinošās dienas iepriecinošie panākumi

Tā nu satrauktā diena beidzās ar kausiņu, kravu našķiem un barību. Pārguruši devāmies mājās. Pirmais, ko suns izdarīja ienākot pa durvīm, novēlās koridorā un kunkstēdams aizmiga. Tā mēs arī nokrācām līdz vakaram un nākamajam rītam, kad atkal agri cēlāmies un devāmies uz otrās dienas izstādi.
Nedaudz cerēju, ka šajā dienā mums ies tik pat raiti. Mašīnā pamatīgi izrotaļājies ar māsiņu pa ceļam uz Ogri, izkāpjot nevarēja mieriņu dabūt. Vispār šai dienā suns manāmi nervozs bija. Nu bet, ko var gribēt no mazā dzīvsudrabiņa. Henrijs vakar veltīja laiku lai pagulētu pēcpusdienu, pretēji Buffam, kurš bija kā pielipis savai mīļajai māsiņai.

Nu kad vajadzēja iziet, suns...vienkārši negāja. Atteicās kustēties un viss... Pārbijies, sabozies attiecās pilnībā kustēties. Neērti jūtoties mēģināju suni nomierināt, ka viss kārtībā, nekas nav noticis, labs suņuks tāpat, bišķiņ pastaigāsim. Nekā. Tai brīdī,kad biju no kauna jau līdz kaklam ierakusi sevi zemē, pieskrēja Dace un izručīja mani, paķerot Buffu un mēģinot ar saviem paņēmieniem viņu izkustināt. Grūti gāja. Bet izgāja nepieciešamo. Uz galda nostājās tā, it kā kāds viņam mietu pakaļā stūķētu. Biju noraizējusies sapratu, ka pa daudz no maziņā prasīts. Nu nevar vienmēr būt labākais. Jāmāk arī zaudēt. Teicamu vērtējumu jau dabujām, bet vietu nekādu.
Bet tas taču nekas. Nevar jau vienmēr būt krutiem,,, tāpat esam kruti...

Buffiņš gļēvuļo :)

Lūk bilde no mana piemiņa no niķīgā Buffiņa uz galda. Ja viņam būtu aste, tā noteikti būtu iezmiegta kājstarpē :))

Tā nu pagāja mūsu karstā nedēļas nogale :)

...Videoreportāža - pamācība...

Šoreiz uztaisīju nelielas videoreportāžas par to, kā suns pārvietojas veikalā :)

Video varat redzēt, kā mēs visi kopā apmeklējam lielveikalu. īsumā paskaidrošu, kā darbojas sistēma. Mēs jau visi zinām, ka lielveikala radiņos ir izvirzāms plauktiņš, kuros vecāki apsēdina savus bebukus. Lūk, arī to mēs izmantojam. Iesākumā Buffs rātni sēž uz plastmasas paliktņa, taču vēlāk viņš sēž tāāāā, kā redzams video - atstutējis dupsi pret ratiņu malu. Izskatās, ka šādi viņam ir āāāārprātā ērti... Starp citu, variet vērot arī ideāli izdomātu vietu, manuprāt, tieši suņu pavadas pakarināšanai :D :D :D Tātad, skatāmies -->

Šausmu lietas Gobu ielā...

Nu šoreiz ne Gobu ielā, bet Staiceles ielā :)
Šoreiz pastāstīšu par Ginta teorēmu - četri līmeņi un par to, kā savu vīrieti gandrīz piebaroju ar suņu našķiem.
Sākšu ar teorēmu.
Vakarā gulēt ejot, katrs iekārtojamies savā vietiņā - protams, sev tīkamajā. Es, kā maksimāls cūķis, vienmēr pamanos nemanot iemigt filmu laikā. Tā ir foršāk. Bieži sanāk, ka Gints atstāj savu "posteni" lai apmeklētu virtuves plašumus ledusskapī (haha, labi izskatītos). Tad nu ir īstais brīdis - Buffs veikli ielec gultā, noguļās cūciskumā pa visu Ginta vietu.Atgriežoties Gints protams iebaksta Buffam, kāpēc viņš atkal ir viņa vietā.
Par to ir arī šis stāsts. Nu mazais pie mums jau ir ,,, hmm,,, aaa... jau 5 mēnešus,  pa šiem laikiem šis niķis nav mainījies, taču ir izieti jau 4 līmeņi:
1) Iebakstot Buffu, suns pieceļās un aiziet;
2) Iebakstot Buffu, viņš nedaudz pabīdās veltot traucēklim īpaši pārmetošu acu skatu
3) Iebakstot Buffu, viņš to vienkārši ignorē, tēlojot ka guļ
4) Pašreizējais līmenis - iebaxtot Buffu, viņš pabīdās un tikko Gints ievēlies savā vietā, sāk ar kājām bakstīt viņam atpakaļ tajā brīdī, kad vaininieks jau ir aizmidzis...
Tad nu lūk mans vīrietis izmisis skatās man acīs un jautā...kāds tad būs piektais līmenis? :D :D :D

Nākamais jautrais stāsts ir par to, kā es savu nabaga vīrieti gandrīz piebaroju ar suņu našķiem.

Šovakar ēdot vakariņas apjautu, ka manī veras seja, kurā rakstīts "es 10 dienas neesmu ēdis". Buffs. Jap. Šāda seja tiek veltīta vienmēr, kad kāds ēd, bet viņš nē.
Pa dienu biju aplaimojusi suni ar gareniem desiņveidīgiem našķīšiem. Puse vēl bija saglabājusies. Piecēlos, aizgāju tos paņēmu un pasniedzu savam vīrietim ar domu, lai pa gabaliņam dod Buffam, kamēr es ēdu, a to likās jau ka aizrīšos no hipnotizējošā acu skata. Devu tos puism sakot "tikai pa gabaliņam". Šis nodomājis, nu gan, tikai trīs desiņas iedod un vēl saka pa mazam gabaliņam, laikam baigi īpašās. Nolauzis vienu un licis sev pie mutes, kad burtiski pie saviem zobiem sajutis Buffa muti izmisīga kunkstiena pavadībā, kas sniedzās pēc našķa, kas patiesībā bija domāti viņam. Ginta seja sagriezās trijos līkumos "Saule, nu ko tu man te dod", tajā pat momentā saprotot, ka tas bija suņnašķis. Izrādās Gints nepievērsis uzmanību iedotajam, nokonstatējis, ka ēdams un nolēmis, ka tās ir mazās gardās alus desiņas - nu ziniet, tās, ko gatavo tas Noa Kungs - miesnieks, ko tagad pa TV reklamē, haha. Bet vislielākā panika par savu našķu drošību Ginta rokās bija Buffam. Mazais četrkājainais rīma sāka nervozi ar visiem saviem 11,4 kilogramiem bradāt pa Ginta mīksto vēderu ošņājot te vienu, te otru roku.
Ātri norijis katru gabaliņu, kas viņam tika pasniegts, suns vēlreiz pārbaudija abas Ginta rokas, vai tiešām nekā nav, ko viņš varētu piesavienāties no suņuka īpašuma...
Pārsmējāmies jau pamatīgi.

Monsterdooooog

...Par ko ir šis stāsts...

Šodien, pārnākot no darba, mani sagaidīja diezgan, nu, nepatīkams pārsteigums. Ejot prom uz darbu, nebiju aiztaisījusi durvis uz otru istabu, kurā žāvējās Buffa tik kārotās Ginta piparmētras.
Tālāk jau jūs paši ziniet. Atverot dzīvokļa durvis, mani sagaidīja visai interesants skats - Saplēstas kartona plēksnītes (tas no kastes vāka, kuru pavisam legāli Buffs drīkstēja dīrāt), kaudze viņa mantu un ...un... kaudze izpluinītu sažuvušo piparmētru. Pa vidu visam tam mans pārlaimīgais suns.
Piparmētru lapiņu upe plūda tieši no otras istabas. Ieskatījos tajā - kaut kas vēl nedaudz glābjams. Ņēmu groziņu rokās un kā sēņotājs sāku vākt visu glābjamo. Kāds nebija īpaši apmierināts. Hmmm, diez kurš.

"Mans...neaiztiec"

"Maaaaaans"

Kad viss glābjamais tika novākts, palika tas, kas tika izslaucīts no priekšnama un istabas "pārpalikumi" (sk. attēlos).
Nākamais uzdevums bija ātri visu nolikvidēt, lai nepamana Gints, jo viņš būs ļooooooti dusmīgs.
Nākamajā video vērojam, cik viegli man bija to visu savākt ...

Tā lūk... Ko lai vēl piebilst, ja ne ... Gints, piedod, jo zinu, ka agrāk vai vēlāk mani sautīgie meli, kurus izdomāju uz tavu jautājumu, kur piparmētras (saulīt, es parūpējos un savācu tās, jo bija jau izžuvušas) nāks gaismā, jo tu izlasīsi šo rakstu :D :D :D :D :D :D :D

Neraža...

10.jūlijā pielikām punktu smagajai izlaiduma nedēļai. 5.jūlijā ieguvu bakalaura diplomu un pieliku punktu stresainajai augstskolas dzīvei...vismaz pagaidām. Svētdien devāmies to atzīmēt ar ģimeni uz Jelgavu.
Viss jau sākās ar to, ka verot vaļā pagalma vārtiņus, pie loga parādījās mamma un priekā iesaucās "Buffiņ, čaaauu". Buffs lielā priekā nesās tieši pie loga...pāri visai skaistajai vecmammas puķu dobei un pēcāk ievēlās tieši pa vidu begoniju stādiņiem.
Vakarā atgriežoties Rīgā, pa ceļam palaidu suņķi no pavadas ejot cauri parkam, kur viņš vienmēr skrēja "brīvajā". Tas bija mirkļa moments, kad no tāluma pamanīju, ka kūkumu uzmetis aiznesās kaķis, bet Buffs apjucis apsēžas nostāk. Pārnākot mājās ievēroju, ka labā actiņa sunim piemiegta un stipri asaro. Paķēru suni un skrēju uzreiz pie veta un klīniku, kas atradās pie Minskas.

Vetārste apskatīja mazuli, iedeva smēri un teica, ka ar actiņu viss kārtībā. Traumu nav, ieķert tikai plakstiņā. Lai pasmērējam ziedīti un viss būs kārtībā.
aizvakar ievēroju, ka tomēr laikam nav kārtībā. Paņēmu suni, devos atkal uz to pašu klīniku. Tur priekšā cita vetārste. Uzmetusi aci sunim, paziņoja, ka izskatās slikti, jāved pie acu ārsta. Es, kā karstasinīgs cilvēks pēc dabas, noplosījos par to, ka kas tie par ārstiem strādā, kas redzot traumu uzreiz pēc notikuma, paziņo, ka viss kārtībā, un ja būs kāda nopietna vaina sunim un jau ielaista, soliju to tā neatstāt un pieprasiju žurnāla izrakstu, izziņu par secinājumiem, ko izdarija vetārste apskatot suni todien.
Vetārste, kas tagad apskatīja suni, ieteica labu acu ārsti, iedeva koordinātes un pati arī sazvanīja un pieteica mūsu vizīti.
Loģiski, ka pat nepainteresējos, vai man par šo apmeklējumu jāmaksā, jo par pirmo vizīti izmetu 10ls. Pat neuzskatiju par vajadzīgu šoreiz maksāt. Biju nikna.
Arī asaras pa gaisu, sazvanījos ar Gintu, lūdzu, lai sazinās ar mums pazīstamu labu tieslietu pārstāvi un noskaidro, kāda būs pareizākā rīcība, lai nepieciešamības gadījumā vērstos tiesā pret šo bezatbildīgo ārstu.
Tur jau tā problēma, ka ārsti ir bezatbildīgi. Viņiem galvenais ir nauda, un pilnībā vienalga mūsu četrkājaino draugu veselība. Cilvēki lej asaras par saviem mazajiem, bet neko nedara, lai pārmācītu šos ārstus. Nākamreiz viņa var tāpat izdarīt ar kādu citu zvēriņu.
Tā nu lejot asaras par to, ka uzticējos šim necilvēkam un neaizvedu pie spečuka uzreiz, kā rezultātā manam mazajai mīļajam lutināmajam siltpuncītim car būt slikti, devos mājās.
Buffiņš jau tā īsti neizprata, kas noticis. Ieraudzījis, ka es pavisam bēdīga sāka apmētāt mani ar savām mantiņām, lēkāja, dauzījās un visādi citādi mēģināja piedabūt mani pasmaidīt.

Uzrakstīju sms arī Dacei, mūsu audzētājai. Zvanīt negribējās un šņukstēt klausulē, taču nācās saņemties, jo uzreiz pēc sms saņemšanas viņa pārzvanīja. Ātri noreaģēja, noskaidroja kas par lietu, sazvanija savu vetārstu un teica, lai trešdien, tas ir vakar, nākam abi ar Buffu atrādīties kluba vetam.

Paldies Dacei, ka operatīvi noreaģēja un palīdzēja

Tā nu noteiktajā laikā devāmies uz klubu. Tur mūs apskatīja vetārste, kas atstāja kolosālu iespaidu. Apskatīja, izskaidroja visu kas un kā. Nomierināja, ka nav tik traki, kā man jau sabiedēja. Pat sazvanījās ar viņai pazīstamu speciālisti un noskaidroja, ko darīt ar zālēm, ko biju jau sapirkusi.
Tik patīkami ap sirdi, ka pēc visām manām ņuņņiskajām asarām tomēr viss ir kārtībā un ir tik daudz cilvēki, kas palīdz un atbalsta :)

Tā nu Buffs pa starpai samīlējās ar visiem, pat cepumu apēda, ko pasniedza maza meitenīte ar kuru Buffs paspēja arī izdauzīties...un arī neatļauti aktīvi izdauzīties. Un ar to momentu arī sākās vakara cēliens.
Mājās devāmies ar kājām, lai kompensētu garo vakara pastaigu Buffam. Pa ceļam jau pa gabalu ieraudzīju peļķi un ar savu labo mīksto sirdi, zinādama, ka Buffam vajadzēs tai izbrist cauri, to arī atļāvu.  BEEETTT... Peļķe izrādījās dziļāka, nekā Buffs domāja un diemžēl dubļaināka, nekā es cerēju.
Suns lielā priekā ienesās peļķē līdz padusēm. No sirds izpriecājās vēsajā lietus ūdenī, un izbrienot pa otru pusi tai laukā pus savam augumam bija ieguvis tumši pelēku nokrāsu...

Pēc peļķes priekiem

Nu tā es ar kaunu sejā vilkos mājās ar dubļu pikucīti pie pavadas. Viens no mums par šo atrakciju bija baaaigā sajūsmā. Tikai tā nebiju es.

Mājās uzreiz vannā. Vēders pat nožuvis pa ceļam nebija. Kamēr izmazgāju visus dubļus laukā, vannas dibens bija pilns ar smiltīm. Buffs īpaši apmierināts nebija, līdz brīdim, kad nāca vannošanās jautrākā daļa - slaucīšanās.

Pēc tehniskās apkopes nosēdināju uz mīkstā podesta - jātīra actiņas un jāpilina pilieni. Buffs ar' nav muļķis un paņēma ķosi (aizbēga) uzreiz, kā saprata, kas notiks tālāk. Zinu jau zinu, ka viņš tā dara, tāpēc biju apbruņojusies jau iepriekš.
Pēc vannošanās suns nočiepa maisiņu un lielā priekā nēsājās pa māju. To es arī paņēmu un piesoliju, ka ja uzvedīsies kā vīram pienākas, dabūs atpakaļ maisiņu.

Ar attiecīgām grimasēm sejā, lēēēēni, lēēēēni suns atgriezās uz podesta. Apsēdās neapmierinātajā sēžā un skatījās uz mani. Kad iztīrīju, sapilināju un visu izdarīju, suns saņēma solīto atalgojumu:

 

Tā kā, secinājums - viss tomēr beidzās labi :)

Rīt gan drošības pēc vēl aiziesim pie acu speciālista. Bet visā visumā arī Buffs tagad kaķiem ar līkumu iet :)

...Haļava beigusies...

2.jūlijā satikām pēc ilgiem laikiem mūsu māsiņas un pārējo ģimenes saimi no Baldones :) Patīkami bija satikt un salīdzināt, kā mūsu suņi izauguši. Buffam īpaši prieki sagādāja satikt mazo Betiņu, no kuras viņš neatkāpās ne soli abas dienas. Bet tas jau ir cits stāsts, kas taps, tiklīdz DABŪŠU NO DACES KĀDAS BILDES (:D :D :D ).

Stāsts ir par to, ka satiekot šo radu saimi un salīdzinot tika secināts, ka ... ka Buffs ir izlutināts, izlaists un neklausīgs lempis, kas vienmēr panāk savu un uz savas mammītes ir uzkāpis ar visām četrām, asti vēl uzlicis un mantiņu, lai garlaicīgi nepaliek. Viss pēc pilnas programmas, sākot jau "ja tu mani mīli, tad darīsi šitā..." un "Kas tev galīgi nav žēl, ka es te no mašīnas aizmugures lūdzos un raudu, lai tu mani klēpī paņem????".

Neeeeeee...Mans maziņai ir vislabākais un, nu haļava beigusies. Tai pat laikā, kamēr Buffs migrēja, ošņājās un skraidija, jaunais Daces ģimenes loceklis skaisti gāja blakus neizrādot pilnīgi nekādu interesi par apkārt notiekošo. Tātad, katru vakaru jau atķeksēju apmācības.

Pēc izstādes ar Daci sarakstoties, viņa uzsvēra, ka Buffs kašķumāciņa un ar raxturiņu, tāpat kā mammīte. Nodomāju, nu biku jau ir. Bet... tiko sāku apmācības, sāku čortoties - nu jopcik, kāpēc tam kušķim jābūt ar tādu pašu auna raksturu kā man? Un galvenais raxtura noteikums "ja uzspiedīsi, vot nedarīšu par spīti".

Kādi tad bija pirmie divi rezultāti...

Pēc pirmā vakara manai kreisajai rokai uzkačāts muskulis mēģinot suni noturēt sev pie kreisajiem sāniem. Tālāk pēc tā, kad Buffs bija centies mani vilkt, mēs apmainījāmies lomām. Viņš apsēdās un viss. Es pavilku, viņš apgūlās. Kādu laiciņu es šitā kačāju augšā lejā viņu. Ienāca prātā, moš nofilmēt. Tad kauns palika, ta jau visi rādīs ar mani ne tikai ar vienas rokas pirkstu, bet ar abu roku pirkstiem un teiks, ka tas nu gal izlaidenis (kāds būtībā viņš arī ir). Tovakar panākumi protams nekāāāāāāādi. Bet mana apņēmība nenobruka. Līdz nākamajai izstādei mēs abi kā zvēri pierādīsim, ka mēs ar mākam labi uzvesties (es ceru).

Otrā nodarbība bija vakar. Vienu dienu izlaižot, jo, palielīšos, pati biju izlaidenis - augstskolas izlaidenis :))))))
Tātad. Otrajā reizē paņēmu cīsiņus līdzi. Staigāšana nekāda. Sēž kā piepe un viss. Kakukulis tāds, nodomāju. Bet labi, nešķiedīšu laiku velti. Sēdi, stāvi, mieriņš. Ir okeeeeeiii. Tad noliku desu zemē viņa degungalā. Tikko suns vēlējās to pacelt, stingri aizliedzu ar "fū" un "nedrīkst". Līdz nodarbības beigām pa laikam atkārtojot Buffs pēc trešā nedrīkst pilnībā atmeta vēlēšanos pacelt desas gabaliņu no zemes, līdz brīdim, kad nepaņēmu to savā plaukstā... Nu...palieliet mūs...nu palieliet taču :) :P

Kā balviņu par labi pastrādātu laiku viņš dabūja izskrieties ar savu matiņu. Nu ne jau vienkārši mest. Bet spēlēties pēc viņa noteikumiem. tas ir, es aizmetu, viņš atnes un tad vai nu mēs cīnamies vai arī man jāskrien viņam pakaļ.

Beidzot ālēties pa sporta stadionu, devāmies ierasto apli un tad uz mājām. Lūk, lielīšos atkal, ka tik nepārsprāgstu - Buffs pa trīs ceturdaļām turējās man blakus. Un nākamajā rītā (tas ir, šorīt) arī par tikpat gāja blakus.

Tā kā secinājums - visu var, ja grib. Un i klausīja mani uz vārdiņu, visu.
Šodien plānos atkal peldēties braukt. Tas jau viņam daļēji patīk, ja var pa krastu papačkāties.

Mazais izlaidenītis izlaidies

"Kas tur iirrr"

Šādi notiek dziesma "Ķepu ļepu lāāāācis nāk"

...

Hahaha, sejas izsteiksme ideāla. Vispār viņš zāli tur košļā...

Lielie prieki, kad mammīte kutina

Uuuuuuu

Mans mazais, mīļais, vienīgais...

Ilgs laiciņš pagājis, kopš neko neesmu rakstījusi. Nu ir pēdējais brīdis, jo vakar jau tika pieprasīts rakstiskais paskaidrojums. Tā nu, par ko lai izstāsta.
Sākšu ar to, ka nu jau mums ir 6 mēneši, sveram aptuveni pusotru tonnu. Un pats galvenais - izlaisti līdz ārprātam.

Biffs terorizē savu draudzeni Mikišu

Atpūta :)

Nu kā lai nelutina savu mazo mīļo vienīgo uciņpuciņu? Dabūju pa asti arī no audzētājas, ka sunim jāzina sava vieta. Tagad sāpošu sirdi ar šodienu iekļausim grafikā paklausības pusstundu.

Vienu dienu, bija gan karsta diena, pēc darba izvedu Buffu po ģelam (pa darīšanām) - ātri, ātri aplīti un maucam iekšā, jo ārā bija ļoooti karsts. Suns ar to nebija mierā. Vārtoties stadiona zālītē nemaz nav tik karsti - zāle ir vēsa patīkama, zeme zem tās mikla, jo zāli sen neviens nav pļāvis. Šajā vieta mēs vienmēr tiekamies ar Ralfiņu - mūsu labāko draugu takšapuiku.
Uz karstuma rēķina šodien nekas nespīd, velkamies mājās. Caur veikalam vēl izgājusi, apkrāvusies ar iepirkumu maisu vienā rokā un suni otrā, atslēgas bez maz vai zobos (ārdurvis atveramas tikai ar speciālo čipiņu). Tuvojoties mūsu mājām suns paliek aizvien gausāks un gausāks. Pie pašas mājas pametu skatu atpakaļ. Buffs to ieraugot demonstratīvi saļimst. Pienāku klāt, saku "Nu davaaii, saņemies, re kur māja, ejam". Uzstudēju suni reizi jau piekto un šis uzreiz atkal saļimst. Citiem varētu likties, ka sunim slikti palicis no karstuma, bet es tak dumja neesmu. Pati izlaidu, pati niķus zinu. Buffs negrib mājās - laukā vēl spēlēties grib. Nu takā apkrāvusies biju, aaaatkal, jaaaaaa, padevos un teicu "tu uzvarēji vēlvienu aplīti". Suns uzreiz bija kājās un jautri laipo uz stadiona pusi... Laaaabi... Atāķēju no pavadas, pati nometos zālītē izvilku ābolu un lēnām to notiesāju, kamēr Buffs tēloja pļaujmašīnu.
Nu protams, ka tā ir suņa izlaišana, prootams, ka daru nepareizi. Un komentētāji, pat necenšaties man pārmest, es visu ļoti labi saprotu,,, tikai nu tā sirds man tik mīksta :)

Kur paslēpies suns????

Vēl bija atgadījums ar biti, kuru Buffs gribēja piekaut un sakost. Bite ir un paliek bite. Buffiņ, fuuu... Bet buffa pašcieņa ir augstāka par fūu... Ja reiz nedrīkst kost, tad paņemšu un nospiedīšu, un bladāāāc ar plecu virsū nabaga kukainītim. Nē, skaļi un ilgi Buffs neauroja par kodumu plecā... Tik neapmierināts bija tad, kad plecs uzpampa divtik liels,,,neērti bija iet. Mājās dabūja savu sniega piku pie pleca un aukstu dvieli ap pleciem.

Ir vēl kāds atgadījums, kur iezīmējās Buffa pašlepnums.
Bija kāda piektdiena. Tā kā sestdien man bija jābūt darbā, piektdienu priekšniecība iedeva brīvu. Tā nu es no rīta, kā parasti izvedu suni, pavadīju Gintu un ar lielu švunku ieslīdēju atpakaļ migā zem mīļās sedziņas. Biffs saprata, ka es takā nekur neeju, apmierināts griezās pie savas jaunās mantu kastes - naidinieka viņa frontē. Izbēris visas mantas, pārbaudījis vai ir visas, Buffs sāka sist kasti. čabināja, skurināja un tad iestājās klusums - kapa klusums. Pamanot izmaiņas, pavēru vienu aci, lai pavērotu slepus, kur atrodas mans suns. Nav... Atskan čaboņa - ahā, kājgalī. Bet ko viņš tur dara? kāpēc tāds klusums? Aizdomas bija, ka kaut ko sadarījis. Ai, ace ciet un krācu tālāk. Pagāja savas 15 minūtes, kad no kājgaļa atskanēja spalgs rējieniņš. Nu jā, es teicu ka kaut kas nav kā vajag. Suns mokot kasti uzmaucis sev to uz galvas un tagad nevar dabūt nost. Ielīdis aizgultē un, nevienam nemanot, mēģinājis tikt galā pats. Pēc tik ilga laika laikam saprata, ka nekas nesanāk, sauca palīgā mani. Bet ātrāk, redz, pašlepnums neatļāva.

Tā lūk. katra diena ar ko jaunu, jautru. Miera nav un mājās vienmēr ir dzīvība.

Džentelmens :)