30.marta diena Buffam bija ļoti gara. Jau 13.00 biju mājās, lai sagatavotu suni braucienam uz centru. Dienas plānā bija iepazīstināt kolēģus ar savu jauno ģimenes locekli un pēc tam doties uz Brīvības ielu 193 uz Nacionālo Buldogu un Bostonas terjeru klubu lai saņemtu Latvijas Kinoloģijas federācijas izsniegtos ciltsrakstus un iestātos klubā, un pēc tam jau 17.aprīlī startētu mūsu pirmajā izstādē Bēbīšu klasē.
Ierodoties mājās manīju, ka Buffs ir tikko pamodies, tāpēc viņa aktivitātes koeficents bija tuvu nullei. Ļāvu mazulim kārtīgi pamosties un saprast, ka esmu jau mājās. Tikmēr saliku plecu somā ceļam nepieciešamo – sava un suņa pasi, vienu autiņu, maku, dažus suņu cepumus. Ieliku arī pa ceļam uz mājām nopirkto šokolādi, no kuras biju paspējusi jau norīt pāris gabaliņus. Tā kā pa dienu nebiju paspējusi paēst un zināju, ka līdz mājās pārnākšanai pie normāla ēdiena netikšu, šokolāde bija vienīgais glābiņš pret izsalkumu un skaļo vēdera burkšķēšanu. Kad soma bija sakārtota, paplivināju Buffam viņa pavadiņu, liekot saprast, ka prom neiešu viena. To mazais četrkājainais ātri saprata un izrādīja manāmu prieku.
Kā vienmēr, es viņu uz rokām aiznesu tik tālu, kamēr beidzās slapjais ceļš. Šad tad palaižu tomēr paskrieties pa peļķēm, bet tas tikai tad, kad pavisam drīz dodamies mājās.
Tā nu kā noliku mazo zemē, lai ļerpato pats, šis nedaudz pagāja un vissssss…dibens pie zemes un viss… Cerība, ka Buffs pa ceļam varētu izdarīt visas savas darīšanas, ar katru brīdi samazinājās. Tas, protams, piepildījās. Visu pastaigai plānoto ceļu nācās sīkaļu vai nu pierunāt pacelt pakaļu no zemes vai arī nest uz rokām. Ar piepūli vilkt viņu takā bija nedaudz kauns, jo pateicoties Buffa izcilajai ārienei, mums tika pievērsti vairāki acu skatienu un veltīti daudz komplimentu. Izmaiņas parādījās brīdī, kad viņš sagribēja ielīst kādā caurumā pie mājas pamatiem, ostīt stundām ilgi kādu sētas stūri vai skriet pa dubļainu zālāju. Tas netika atļauts un atkal – demonstratīvi dibens zemē.
Plānotā stundas pastaiga no mājas līdz 3. autobusa pieturai „Nīcgales iela” pie Deglava tilta saīsinājās pa veselu pus stundu. Tāpēc palaidām garām pārīti autobusu un pagozējāmies saulītē. Buffs, protams, nepieļāva nekādus izņēmumus sēdēšanai un pakaļa bija kā pielipusi zemei. Tik vien kā ar ķermeni parotēja apkārt lai redzētu, kas notiek citā pusē.
Iesēžoties transportā suņa uzvedība bija pilnīgi pretēja manis gaidītajai – viņš bija mierīgs, pieklājīgi sēdēja klēpī. Pat netrokšņoja un nečīkstēja. Pilnīgi negaidīti. Nemierīgs tikai sāka palikt pie pieturas „Ģertrūdes iela” (mūsējā bija nākamā). Izrādīja pilnīgu vēlmi stāvēt uz savām kājām un kaut kur doties. Tā nu izlecām mūsu pieturā laukā. Saulīte sildīja ausis un spīdēja acīs. Un kā Jūs domājat, vai Buffs atkal atsāka savu sēdēšanas kašķi? NU BET PROTAMS! Pagāja pāris metrus un atkal apsēdās. Trīs rīcības plāni – pirmais - vilkt viņu neskatoties uz to, ka esam Rīgas centrā un atkal tautas uzmanības centrā, otrais – stāvēt un gaidīt, kamēr labpatiks pacelt savu „diplomātisko seju” no zemes un doties tālāk, trešais – ņemt un nest. Laika nebija daudz, jo pa ceļam uz centru ar īsziņu palīdzību sazinājos ar brāli un apsolīju ieskriet pie viņa darbā. Paķēru Buffu padusē, ignorējot acīm redzamās nepatikas izrādīšanas metodes devos uz priekšu, kur pavisam netālu bija arī vienīca Radison Blue – brāļa darba vieta. Nācās pāris minūtes pagaidīt. Buffam tas ļoti patika. Ja nepievērsu viņam vēlamo uzmanību ar sēdēšanu, tad sāka stūķēt mutē visu, kas bija pavadiņas rādiusā. Ieraugot brāli iznākam pa dienesta izeju ļerpatoja pretim, saprotot, ka viņa smaids ir adresēts mums. Smilkstot, rejot iepazinās ar jauno draugu. Saņēmis pieprasītos glāstus un bužinājienus atkal…apsēdās!
Tālāk mūsu ceļazīme bija Kongresu nams – tepat tuvumā vien bija, lai satiktu Gintu. Arī uz turieni pus ceļu nācās nest.
Pēc tam devāmies uz manu „pictopu” – Mazo ģildi, kur mūs jau gaidīja mani kolēģi, zinādami, ka šodien būs jaunā tikšanās. Arī uz turieni pus ceļu es mazo kašķu mārciņu nesu. Palaidu tik pa parku zālītē nedaudz papriecāties. Arī kolēģus Buffiks uztvēra ar lielu sajūsmu. Tā laikam zvaigžņu slimība. Buffs ļoti labi ievēro, kuri cilvēki ir lielākā sajūsmā par viņu.
Šeit viņš izskrējās līdz pēdējo spēku izsīkumam. Pavisam negaidīti, viņa favorīts bija mana priekšniece, kura izrādīja vislielāko vēlmi spēlēties un tik sirsnīgi smējās par suņa izdarībām, ka lika aizdomāties par to, ka tiešām tik maz vajag, lai cilvēks no sirds pasmietos. Ģildē suns izskrēja gan abu priekšnieku kabinetus, gan blakus kolēģa kabinetu. Arī dīvānā tika. Izskrējās, izpriecājās un izrējās. Neviltots prieks bija gan Buffam gan maniem kolēģiem. Tomēr ļoti patīkami, ka arī bez lielas piepūles tomēr vari piedāvāt neviltotu prieka iespēju saspringtajā ikdienā saviem līdzcilvēkiem.
Pēc vairāku stundu dauzīšanās suņuks palika lēnīgāks, līdz, kamēr mēģināja ieritināties uz grīdas un aizmigt. Tad gan paņēmu mazuli klēpī un ļāvu atpūsties. Tad arī kolēģu pirmās sajūsmas bija apsīkušas un katrs pazuduši aiz savām durvīm. Vēl nedaudz pakavējāmies un devāmies tālāk – uz mūsu galamērķi Brīvības ielā 195. Atkal visu ceļu mazuli nesu. Autobusā Buffs aizmiga pa pilnu programmu, paslēpis purniņu man zem rokas. Tad vēl galīgi nenojauta to, kas viņu gaidīja tālāk.
Drīz vien satiku Daci (audzētāju) un otras māsiņas jauno saimnieci un kopā devāmies uz telpām. Tad arī pēc ilgiem laikiem notika senā atkaltikšanās – Buffs atkal satika savas divas māsiņas Betu un Ebiju. Kad bijām gala-gala punktā, noģērbos, noņēmu sunim pavadiņu, ļaujot vaļu sasveicināties ar meitenēm un padauzīties, kaut gan īpaši uz to necerēju, jo suns jau bija noguris.
Liels bija Buffa pārsteigums un nesapratne par vēl diviem maziem sunīšiem. Ebija izmisīgi centās sakaitināt Buffu izrādot iniciatīvu un virsroku rejot un lēkājot. Tākā Beta jau bija ātrāk ar māsu satikusies, pievienojās savai stipri apaļīgākajai māsai Buffa apriešanā. „Ko darīt, kas viņas ir un ko viņas vispār no manis grib????”
Apmēram tā izskatījās mazais bēšulītis starp divām tīģerkrāsas uzbrucējām. Tomēr nepagāja ne ilgs laiks, kad visi trīs siltpunči draudzīgi nēsājās un skraidelēja pa nelielo telpu. Buffs bija manāmi vislielākais no visiem trīs, tad sekoja Ebija, kurai jau bija redzams liekais svars, un mazā Beta, kura vispār bija tikpat liela kā māsa, tikai slaida, kas vizuāli pataisīja sunenīti mazāku. Tā suņi nēsākās visu laiku, apmēram divas stundas, kamēr es kārtoju visas formalitātes un papīrus, izrunājos ar pārējo suņuku īpašniecēm. Pa starpai Ebija ar Buffu jau bija uzsākusi naidīgu kautiņu. Acīm redzot Ebijas neciešamais raksturs Buffu bija nokaitinājis. Šo incidentu mēs ātri izšķīrām un suņi turpināja draudzīgi spēlēties. Vēlāk pievienojās vēl viena 11 mēnešus jauna franču buldodzīte, kura bija tik nervoza, ka pat īpaši nevēlējās iepazīties ar trakojošajiem jaunuļiem, bet neilgi pirms mūsu promiešanas, pievienojās bokseru kucīte, kas bija tikai 8 mēneši jauna, bet kudiiiii lielāka par mazuļiem. No sākuma pavisam nedroša, bet beigās arī iesaistījās spēlē. Viņai ne īpaši labi tas izdevās, jo lielā ķepa bieži vien piezpieda mazuļus pie zemes un mazajiem tas nepatika. Ebija izrādīja savu bara instinktu paceļot balsi.
Kad bija laiks doties mājās, Buffs to ļoti nevēlējās. Viņš labprāt mūžīgi tā skrietu uz riņķi ar māsām… vai ar kādiem citiem rotaļīgiem suņiem – tādiem pašiem, kas ātri skrien un skaļi rej. Bet nekā. Pirmā mājās aizbrauca Beta – viņa no Jelgavas. Tad arī devāmies mēs uz mājām. Buffs pēc lielās ārdīšanās spēja knapi kājas vilkt. Transports bija pilns, tāpēc kādu brīdi nācās stāvēt kājās uz rokām turot sīko dauzoņu, kura acis pārgurumā jau lipa ciet un tikai ar grūtībām vēl palika vaļā. Pārnākot mājās, suni nekas vairs neinteresēja. Viņš ierāpās, ne pat ieleca, bet ierāpās gultā un uzreiz aizmiga. Atļāvu kādas 30min pagulēt, tad cēlu laukā lai saklātu gultu un liktos uz ausi. To nakti Buffs gulēja nekustoties, tik pa laikam noraustīja ķepas kā skrējienā un augšlūpas – tas visticamāk no dienas notikumiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru