...pumpa pierē....

Šodien, pēc kolosāli trijatā pavadītas dienas, ceļā un mājām ievēroju Buffam pierē maziņu brūcīti...hmmm, vai nu kaut kur iebufojis vai arī kād iekoda...Ceļā uz majām jau zināju, ka sīkaļa izpelnījies baļļu. Tur arī konstatēju, ka tas ir kodums...
BET VISS SĀKĀS TĀ...

Klusībā zināju jau, ka šīs būs tās dienas, kad es savam mazulītim parādīšu vietu, kur vējš svilpj gar ausīm, smiltis kņud starp pirkstiņiem radot zvirkstošas skaņas, un tur tālāk...liels zils plašums...slapjš plašums... Gribēju, lai diena, kad Buffu aizvedīšu pirmo reizi uz jūrmalu, viņam būtu īpaša. Nojautu, kā viņš reaģēs uz pārmaiņām.

40minūšu ceļš bija karsts. Buffs visu laiku centās pievērst sev uzmanību. Ar brakšanu mums problēmu nekādu nav - ļoti patīk.
Izkāpjot 3.autobusa galapunktā sajutām manāmi vēsu vēju. Pagājām vēl gabaliņu un atkabināju Buffa pavadu. Maniju zināmu saspringumu - pie pavadas Buffs jutās drošāk, jo varēja joņot tik ilgi kamēr neatdūrās, varēja ošņāt, kamēr daošņājās ( :D ), bet tagad visu laiku jāuzmana, vai mēs nenoklīstam. Kompensācijai šīm izjūtām uzrīkoju suņukam skriešanas sacensības - viņš tās dievina. Pārmaiņas zem ķepiņām tika pamanītas uzreiz. Asfalta vai mīkstā, koptā zālāja vietā bija rupjš zemes ceļš viss klāts maziem akmentiņiem. Tie tik patīkami kutināja pēdiņas. Gaiss tik nepierasti svaigs un smaržoja pēc,,,pēc...pēc kaut kā vēl nezināma. Apkārt tik daudz svešā. Ejam pa ceļu, kam blakus purvs. Tālāk skatam paverās putnu vērotāju tornis. Aiz tā daudz koku - mežs. Apkārt viens troksnis - kaijas un sīriņi lidinās un auro. "Ja tiktu klāt, sadotu". Pie meža sākuma notupjos uz zemes lai atpūstos un smejos, kā mani mīļie puiši aizskrien abi pa darīšanām.  Smiekli mijas ar elsām, jo aiz muguras noskriets paliels gabals, bet tas nebūt nenozīmē, ka tas ir gals mūsu spēkiem.
Satikām suņuku, kurš pēc saostīšanās laida ļekas vaļā. Bet Buffs skrēja pakaļ...lielā ātrumā sunītis, kurš dēļ sava smalkā un slaidā auguma un tievajām, garajām kājām atgādināja stirnu, nesās pie saviem saimniekiem, bet Buffs pakaļ... No rotaļas nekas nesanāks, tas jau uzreiz manāms... ejam prom...
Dodamies tālāk un tur jau mūs sagaida pirmās smiltiņas.... KĀDS PĀRSTEIGUMS. Tās pa daļām ielien starp pirkstiņiem,,,tik smieklīgi kņud...dad skrien, var kaut uz mutes nobremzēt... var skrien un spolēt ar pakaļkājām... Var uzmest tās sev virsū... tās ir tik siltas... tik mīkstas... Skrienot lielā ātrumā, kājas tik ļoti iekšā negrimst, bet var bremzēt ar dibenu...vai uz vēdera...un pat uz mutes, ja baigi gribās, un nemaz nesāp... Var apstāties uz vietas un ļauties, lai kājiņas iegrimst siltajām masā un tad lielu lēcienu izlekt, mest kūleņus un dauzīties lielā priekā... vai arī atkāpties atmaguriski izvilkot ar priekškājā divas dziļas vagas... smiltis padodās kā vien mazā suņa sirsniņa to vēlās... un ziniet? Tajās var izrakt pat bedri...

Rokamies uz Ķīnu

Mūsu pirmā bedre

Šī nodarbe bija tik jautra - visa seja ar smiltīm... mute pilna ar čarkstošajām baltajām smiltīm... bet tas bija tā vērts, jo tā tak bija mūsu PIRMĀ izraktā bedre.

Katru reizi, kad tiek aizmesta ling-bumbiņa, smiltīm putot, mazais aizskrien tai pakaļ... Tas ir tik forši, skriet pa baltajām smiltīm...bet vēl foršāk tajās ir bremzēt un spolēt ar dibenu, uz vēdera, vai ar muti, ja tā labi gribās... Smiltis pilnas ar kociņiem, zariņiem, kurus var gabaliņu panest...nē, mest tos gan nevajag, tie nav tik forši kā sarkanā bumbiņa zilās virves galā.
Un, ja paceļ acis augšā, tur tālāk arī pati jūra...tālumā daudzi kuģi veido rindu. Gints stāsta, kā nosaka attālumu, veramies tālumā spriežot par kuģu dažādību...

Gints skaidro kuģu attāluma mērīšanas paņēmienus

Un ūdens...tik daudz... un ...BĀC... nebūt negaršo pēc ūdens... un auksts... un slapjš...

(Video Buffs pie pavadas, jo tuvumā bija suns. Nelaižam ostīties un bučāties bez otru saimnieku piekrišanas vai, ja suns ir manāmi lielāks augumā un spēlējoties, netīšām varētu savainot maziņo)

Pa ceļam ieraudzījām kādu koku, kas ūdenī bija iemests...diezgan liels... Dienas trakajā iespaidā Buffs ilgi nedomāja, metās ūdenī tam pakaļ, jo tas tur tiiiiik vilinoši stāvēja, ūdens vizuļoja ap to, kāpēc nepaņemt... ieskrējis līdz vēderam ūdenī, samulsis paskatījās uz mums un nesās laukā... fuu, slapjš,,, un auksts!!...eu, bet smiltiņas tagad tik smieklīgi līp klāt... Novērtēja Buffs un ieskrēja sausajās smiltiņas...Ai cik labi ir tajās vārtīties, sajust tās starp pirkstiņiem, spalvās un uz ādas... un galvenais, ka zini, ka mamma vienmēr tevi notīrīs!
Pa ceļam paspējām uziet arī maitu un tajā izvārtītie... nu kā jau suņi to mēdz darīt. Tad gan nācās skalot ūdenī pret spalvainā gribu...bet neko jau neiebilda. Galvenais, ka smiltiņas atkal labi līp klāt... "Buffiņ, baļļa mājās garantēta"!
Tā mēs nogājām savus 2-3km un pa ceļu devāmies atpakaļ. Mūsu kontā bija savi 5-6 noieti kilometri. Sagaidījuši transportu gan Gints, gan Buffs visu ceļu saldi krāca. Bet es... es, kā jau gādīgais, pieskatīju, lai abiem būtu ērti. Laiks pagāja ātri, kā jau vienmēr atpakaļceļā. Vēl tik atlicis šķērsot sporta laukumu un pāris pagalmus... Bet tas bija pāri mazā ķermenīša spēkiem. Apsēdies vienreiz, apsēdies otreiz sapratis, ka nu nesēdēsim tā uz vietas,  mazulis parādīja savu izlaidumiņkas raxturu un ievēlās lielā putekļu kaudzē kādā māju pagalmā uz asfalta... kārtīgi izvārtījies putekļos, nomainījis bēšo krāsu uz pelēcīgo, atlaidās un guļot lūrēja ar baltu aci uz mums... nu bāāāāc... BUUUFFFFF, ne tu viens noguris...nu neko... ņēmu mazo 7,90kg smago miesu un aukšpēdus, kā bērnu uzmetu uz rokām... ai ku viņam ērti bija... līdz mājām nebija palicis tālu, tāpēc atlikušā ceļa lielāko daļu šādā komiskā paskatā es viņu nesu... vienam no mums jau bija ērti (Buffam).
Pārnākuši mājās, kā solīs iegrūdu mazo baļļā... Fui, kā riebjas tā šampūna smaka. Jāiztur! Suņka par baļļu bija manāmi apmierināts. Visas smiltiņas, visi putekļi ārā no spalvas...arī starp zobiem nekas vairs nežvirkstēja. Un krāsa...mēs tak esam bēši, nevis pelēki...tas viss aizskalojās vannas kanalizācijā. Tagad tik vēl ātri jāpaēd uuunnn,,,kā Jūs domājat, kas seko talāk?
Aha... Rakstu šo stāstu, bet mani vīrieši abi saldi čuč...katrs pie sava sāna. Nu Buffam iedzimta spēja laicīgi ieritināties ērtākajā vietā. Man atliek, kā sacīt jāsaka, pārpalikusī vieta vai "pārcilāšanas" metode, kas arī starp citu nav slikta, jo es jau, kā Buffa audžumāte, māku viņu pie sevis iekārtot vissiltāk un vislabāk.
Buffs pumpu pierē laikam nav ievērojis. Tas ir nieks salīdzinājumā ar visiem šodienas notikumiem, iespaidiem un pārdzīvojumiem.

...Brīvdienas...

Liels prieks par siltajām dienam. Pārsvarā tās pavadam garās pastaigās ar mazo "trusi".

Piektdienas "kopsapulcē" noskaidrojām, ka mūsu jaunais mopša draugs Duglas var lepoties ar Latvijas čempiona titula iegūšanu. Pēcām 4 dēliem un 3 meitām :) Lai gan puika ir savus 3 gadus vecs, Buffs viņam ir labs draugs un jau pa gabalu abi sarejas un saslejas. Kad pavadas tiek palaistas, sākās lielā spēle, kurai ir viņu pašu izdomāti noteikumi "tu mani ķer tik ilgi, kamēr es esmu no tevis tik tālu, lai varētu apmesties otrādi un sākt ķert tevi...tad mūc tu...". Tikšanās mums notiek laikā kad krēsla jau mijās ar tumsu, tāpēc abi bēšie suņkāni izskatās īpaši komiski. Buffs ar savām lielajām ausīm un ātro skrējienu, kur parasti soļi ir lielāki, nekā vajadzētu, tiešām izskatās pēc kāda noklīduša zaķa, kas noklīdis no meža apjucis riņķo uz apli.

Vēlāk mums pievienojās Pazīstamas sejas ar pazīstamu kvekšķi - pāris ir no mūsu padjezda un viņus esmu jau pamanijusi kādu laiku atpakaļ...jā tieši viņu suņa dēļ - tojterjers, kā jau citi maza auguma suņi bieži vien uzvedās "tiktu klāt, sadotu".
Tagad nu mēs viņu piespiedām pie sienas un nācās atzīties, ka mazo, zilajā kamzolītī ģērbto, 8 mēnešus jauno kucīti sauc Emija un Ķīpsalā brīvdienās vilks dupsi pa ringu. Tā sūdzējās saimniece. Mazā pārāk bilka un kautrīga, vienmēr nobijusies ieliecās pakaļkājku ceļgalos un šļūc uz priekšu.
Arī par abiem bēšajiem dauzoņām viņa nebija īpašā sajūsmā un laipoja tik prom. Duglass, kā jau pieaudzis puika, ātri vien saprata, ka kucīte tiko tiko beigusi meklēties un izrādija īpašas simpātijas pret teji 10 reizes mazāko melnīti. Savukārt Buffs nebūs pakaļskrējējs. Sapratis, ka mazā baidās no viņa, dažas reizes vēl pavedinoši palēkāja un aizgāja pa savam lietām.
Kamēr mums, saimniekiem, bija sava apspriede un iepazīšanās, suņi darīja katrs savu - Emija bēga, Duglas skrēja pakaļ, bet Buffs ošņāja tuvējo apkārtni, pa laikam uzmetot acis, vai esmu vēl turpat.

Laist mazo bez pavadas man nesagādā vairs nekādu problēmu. Buffs uzticīgi skraida apkārt, neiet tālāk, kā es atļauju un pēc pirmā sauciena piefiksē situāciju un pēc iespējām atgriežās. Bieži vien pati jūtos ērtāk, kad mazais spriņģo apkārt. Tas atsver brīžus, kad Buffs kaut ko saodis nesās uz priekšu, bet es aiz pavadas "uz vēdera" pakaļ. Bez pavadas viņš nekad neskries.

Vakar vakarā nodevāmies kopīgai joņošanai pa zālīti. Nu kurš kuru? Vienu bridi nesos pa priekšu dzirdot aiz muguras skaļu elsošanu. Nobļaujos "Buffiņ, kapēc tu esi man aiz muguras". Atlika tikai sekundi piebremzēt, kad man garām aizjoņoja lielā atrumā suns. Kā vienmēr aizrāvies skrēja lielākiem soļiem nekā pats varēja paskriet un līdz ar to izskatījās ļoti komiski. Skrējiena beigās aiz priekiem sāka skriet man apkārt pa apli vēl pats tā nesajēgdams, ko dara.
Taču vakaros pēc garajām pastaigām suņka iekārtojas pie mums un rāmi aizmieg.


Arī olu krāsošanas process bija Buffam saistošs. Vēl visu vakaru vilku no augšlūpām paslēptās sīpolu mizas.
Mazais īpaši nesaprata, ko es daru. Nosprieda, ka es mizas slēpju liekot kaut kādā tūtā. Viss beidzās ar to, ka sāku aurot, lai Gints nāk palīg;a, jo Buffs zog. Tas bija varen jautrs process,,,mums abiem...

Ar Duglasu

"Kaaaas tur iiiiiir??"

Mūsu pirmā izstāde

            Laiks paskrēja vēja spārniem un arī mūsu „liktenīgā” diena, 17.aprīlis, bija pienākusi.

            Iepriekšējā dienā viesojāmies ģimenes mājā Jelgavā, kur visi kopīgi nodevāmies dārza darbiem. Buffa galvenais pienākums bija mīcīties pa dubļainajām, stādīšanai vēl nesagatavotajām dobēm un ķeksēt pērnā gada nenovākto seleriju saknes. Ar šo pienākumu viņš tika galā ideāli un dažbrīd nācās nesties pakaļ viņam pa visu dārzu, jo labpatika sakni uzlikt uz kārā zoba.

            Vakarā gan baļļojot mazo dubļu pikuci, visa vanna bija vienos dubļos. Tā kā diena bija gara, veicu vēl ātro „tehnisko apkopi” (ausis, nagi), salikām somu un gājām čučēt.

            No rīta Buffs ne īpaši vēlējās kaut kur doties. Ārā saulīte bija vilinoša un tā nu mēs jau agrā rītā devāmies uz centru, lai 8.30 satiktu skolas draudzeni Lanu un kopā dotos uz norādīto adresi Bauskas ielu 88.

Mūsu atbalstītāja Lana :) Paldies viņai :)

Tur ierodoties, konstatēju, ka tā ir skola, pie kuras izvietotas vairākas lielas zīmes „Teritorijā tiek veikta video novērošana” un „Teritorijā suni ievest ir stingri aizliegts”. Nu neko, nosmējāmies un devāmies tālāk, jo tālumā jau redzējām pāris saimniekus ar suņiem. Apmešanās vietu atradām ātri, satikām arī Daci – mūsu audzētāju ar māsiņu Ebiju. Vēlāk pievienojās arī Jelgavnieki ar Buffa manāmi mīļāku māsiņu Betu. Par atkaltikšanos Buffs bija ļoti priecīgs.

            Pirms izstādes sākuma izgājām vēl laukā zālītē, lai mazuļi izālējas. Vēlāk arī noskaidroju, ka pirmajā ringā startēšu ar 1.kārtas numuru. No šausmām teju zemē biju gatava ielīst. Nobēru Daci ar trīstūkstoš stulbiem jautājumiem. Pluss bija tas, ka gājām trijotnes priekšā, kas nozīmē, ka Buffam nebūs iemesls nesties pakaļ priekšā esošam mazulim. Visā visumā biju sanervozējusies ne pa jokam. No šausmām biju gatava līst četrāpus uz vēdera nolaistām ausīm un asti iežmiegtu kājstarpē, lasot uz rokas uzrakstītu špikeri, kurā momentā kas jādara, žēli skatoties uz savējo pusi kā gaidot apstiprinājumu, ka daru visu pareizi. Jau pirms biju noskaņojusies, ka nelaidīšu asaru plūdus, ja Buffs skries uz visām pusēm vai arī vienkārši sēdēs kā beka. Bet nekā. Viņa uzvedība bija perfekta – klausīgi cilpoja man blakus nedaudz pa priekšu. Laipni izturējās pret tiesnesi. Labi stāvēja uz galda, bez kāju žļodzīšanas un sēdēšanas. Arī stājā, kamēr uzrakstīja novērtējumu, mazais bija pavisam mierīgs. Tad pienāca viena no ekspertiem un paziņoja, ka esam ieguvuši augstāko novērtējumu un palūdza nostāties rindas galā. Nākamais suns pēc apskates saņēma zilo lapiņu un atstāja ringu. Tajā momentā nodomāju, varbūt esmu kaut ko pārpratusi un arī mani bija jānoiet… Pavisam sašutusi jutos, kad arī trešais ringā esošais suns pameta laukumu. Pēc brīža arī sapratu, ka esam ieguvuši 1.vietu. No uztraukuma un priekiem rokas trīcēja. Tā īsti nebiju apjautusi, ka tomēr mēs bijām ne tikai labi, bet arī labākie. Saņēmuši sveicienus no pārējiem, pēc kucīšu iziešanas devāmies uz salīdzināšanu ar labāko kucīti – Ebiju. Tur nu viņa mums ielika ar pirmo vietu. Ar to arī apsveicu. 

            Otrā ringā jau gāja labāk…vismaz man. Varēju jau droši iziet bez šausmu panikas izteiksmi sejā. Zināju jau ko gaidīt no ekspertiem un ko darīt. Savukārt mazais rudais kunkulītis jau bija noguris un kļuvis kašķīgs. Visu gājienu un stāvēšanu uz galda izcieta godam, taču gaidīšanu gan takā neeeeee… Garlaicīgi bija. Tad vēl aiz muguras suns kāds ierējās, to vajadzēja apstīties. Palaida neapmierinātu mazu rējieniņu. Man atlika tikai mierināt un stāstīt, cik viņš labs suns un lai pastāv bišķiņ. Gala rezultātā arī šeit mēs ieguvām pirmo vietu. Un salīdzināšanā ar kucīti – tumši brūnu skaistuli, arī ieguvām pirmo vietu. Lai arī bēbīšu klase nav nekas nopietns un ir tikai kā treniņš lielajām izstādēm, tomēr prieks liels, ka mazo nešpetno atsperi novērtē tik labi.

Uzvarētājbuča pēc pirmā ringa

Pirmais rings

Otrais rings

             Dienas beigās gan Buffs vairs nebija lietojams un pārnākot mājās abi ieritinājāmies zem sedziņas pie filmas un nodevāmies miega labumiem.

            Interesanti bija vērot, kā kurš saimnieks/hendlers skubina savu suni. Lielākai daļai pie somas bija našķīši, kurus ik pa laikam iedeva sunim par labu darbu. Kāda sieviete rokās turēja mazu pūkainu mantiņu ar ko skubināja suni. Pēc Daces nostāstiem, kādā izstādē viens hendlers pat skubinājis savu suni ar dzīvu pelīti. Bet man nebija nekā. Ja būsiet lasījuši iepriekšējos rakstus, noteikti atcerieties kāpēc… Tāpēc, ka tikko Buffs ieraudzīja našķi, tā viss… nekādas klausības nekā vairs. Arī bez visa tā suns labi klausīja, respektēja. Par labi padarītu darbu mājās, savā vidē sunim tika parādīts ar bagātīgu našķu kravu, ka šodien viņš ir bijis liels malacis.Arī izstādes laikā atzīmēju, cik viņš man laaaaaaaabs.

            Mani izbrīnīja viena meitene, kas īpaši izcēlās ar savu skubināšanas paņēmienu. Viņa pavicināja sunim gar degunu našķi, lai tas to saož un viņa acu priekšā to lika pie savas mutes, ir kā rādīdama, ka ēdīs pati. Jā, suns stāvēja augsti paceltu galvu, kāri blenza viņai mutē. Tad, lūk, jautājums būtu šai „profesionāle”. Kas tad ir skaistāk – suns, kas ieinteresēti skatās, kas notiek apkārt, vai suns, kas siekalojās ar sāpošu sirsniņu, ka nu ir sakārdināts, bet nedabon  garšīgi smaržojošo lietiņu, kas tikko bija pie viņa deguna??? Kur tad nu ir profesionalitāte? Vai tad mūsdienās cilvēks nevar savu suni savākt bez visiem našķiem un suņa šāda veida kaitināšanas? Nu nevajag tad vest suni ringā. Nevajag vest sabiedrībā. Es kā jauniņais šajā sfērā, ierados, lai vērotu arī citu darbu, tur es ieraugu šo īpašo eksemplāru, kura bez jebkādas cieņas pret suni izrīkojas šādā amorālā veidā. Šī sieviete mani ļoti saniknoja. Kauns viņa par šādu rīcību. Es uzskatu, ka tā ir vistīrākā ņirgāšanās par suni. Kāpēc tad mans suns, ne īpaši dresēts, ne skubināts ar saldumiem varēja uzvesties normāli? Bet šeit šādā drastiskā veidā mazs kucēns tiek spīdzināts. Un nemēģiniet man teikt, ka suns pēc tam to našķi dabūja. Tas nav attaisnojums. Tiešām ļoti žēl, ka šādi cilvēki vispār darbojās ar suņiem.

Pieminēšu vē, takā komentāros raksta par šo skubināšanu, atzīmēšu, ka šo sašutumu es izteicu par šo sievieti, kas sakārdina suni ar našķi un pēc tam liek sev pie mutes, it kā ēdīs pati... Lūk šo es uzskatu par nepareizu amorālu rīcību...

P.S. Atļāvoas idzēst vienu komentāru, jo anonīmais autors laikam īsti neprot lasīt un izprast par to iet runa un pataisija sevi par idiotu... 

4 mēnešu dzimšanas diena

            Buffa 4 mēnešu dzimšanas diena izdevās saulaina un silta. Pārrados mājās no darba un uzreiz gājām abi laukā pastaigā. Apgājām nelielu līkumu ap mājām un devāmies uz ierasto laukumu, kur savulaik bijām satikuši divus suņu draugus – šicu un jorkšīras terjeru, kas izrādīja nelielu interesi par mums, naivi cerēdami, ka satiksim viņus tur atkal un Buffs atkal varēs apostīties ar suņukiem.

            Ierodoties laukumā, nevienu neatradām, izņemot trīs dzērājus, kas sēdēja uz attālā soliņa un vienu māmiņu, kas pie rokas veda mazulīti uz šūpoļu pusi. Nedaudz uzkavējāmies placī, jo tur bija saulīte un sausajā zālītē Buffs varēja izvārtīties līdz sirds patikai. Pēc apmēram 10 minūtēm otrā laukuma galā ievēroju divas meitenes. Vienai no viņām pie rokas Jorkšīras terjers dzeltenā virsjaciņā. Noskatījos un nopriecājos. Varbūt suņuki dabūs apostīties. Pēc laiciņa tikai ievēroju, ka meitenes mērķtiecīgi dodas mūsu virzienā. Iešāvās prātā, ka varbūt pazīstu kādu no meitenēm, bet nē, nevarētu būt… Pienākušas tuvāk, viena meitene pa gabalu jautā „Jums puika”, atbildu, ka jā. Tai momentā sapratu, ka pazīstamas noteikti neesam. Viņa droši pielaiž savu suni apostīties ar Buffu un saka, ka arī viņai ir puika. Ar visām rīcībām skaidri saprotams, ka  viņa, tāpat kā mēs,  vēlās savam sunim draugu.

            Kad suņi saostījušies un sapratuši, ka ir spējīgi draudzēties, meitene savējo palaida vaļā. Tā nu mēs tur stāvējām. Meitenes, mazais jaunais draugs, kas jau nu bija palaists no pavadas un es ar Buffu, kuru kaut kā neuzdrošinājos palaist, baidīdamās, ka neaizskrien tur kur nevajag savā bērna prātā. Jorkšīrietis draiski lēkāja ar Buffu. Es bikli paskatījos apkārt, saņēmos un atkabināju pavadas sprādzi no bēžās kakla siksniņas. Tā bija pārlaime. Buffs lielā ātrumā sāka traukties uz priekšu skriedams pa apļiem ap mums, pa laikam aizskrienot iepazīties ar meitenēm un izaicinot jauno mazo draugu uz rotaļām. Kā noskaidroju, jauno draugu sauc Sebastians un ir vienu gadiņu un četrus mēnešus vecs. Taču vecuma starpība nebūt netraucēja abiem draiskuļiem zibens ātrumā nesties pa zālāju viens otram pakaļ.

            Pēc kāda laika meitenes no mums draudzīgi atvadījās un devās uz māju pusi. Viņas tik vēl apjautājās, vai mēs šeit esam bieži, uz ko atbildēju, ka apmēram ap pieciem – pus sešiem esam. Tā nu ieguvuši jaunu rotaļu biedru mēs devāmies tālāk pastaigā, bet meitenes uz mājām. Tajā dienā mūsu pastaiga ievilkās līdz divām stundām, jo saulīte tik patīkami sildīja. Visas garās pastaigas laikā satikām vēl dažus suņus, ar kuriem saostījāmies un sasveicinājāmies. Ļoti fascinējoša bija kāda astoņus mēnešus jauna labradoru kucīte, kuras vārds bija Andželīna Džoli. Viņa nedaudz pārrēķinājās savus spēkus un sveicinot Buffu ar savu lielo ķepu teju mazo nenospieda…

            Tā iespaidiem bagātā diena gāja uz beigām, bet manas četrkājainās atsperes enerģijas rezerves gan vēl bija pārpilnas. Pašā vakarā, kad gājām gulēt, gan novēlās un ātri vien aizmiga. Pa nakti pamanījās iekārtoties starp manu un Ginta spilvenu augšpēgus gulēt.

Pirmā rīta pastaiga

11.aprīļa rīts bija pats pirmais, kad devāmies abi laukā pirms darba laika. Parasti cēlos ap plkst. 7.40. Tagad, lai paspētu visu, cēlos plkst. 7.00.

            Pusaizmigusi izvēlos ar Buffu pagalmā. Atšķirībā no manis, viņa garastāvoklis bija diezgan prišs. Bet bija viena laba ziņa un viena slikta ziņa. Sākšu ar to slikti – mājas lifts nestrādāja!(!!!) Pasitu suni padusē un cilpoju lejā. Lieki atzīmēt, ka dzīvoju 6. stāvā. Pa to brīdi, kamēr kāpu lejā, galvā bija viena doma – kā es rāpošu augšā… Par kāpšanu to diez vai varēs nosaukt. Protams… savu 5kg smago kucēnu, kas ne mirkli nevarēja palikt mierā, pēc pastaigas arī stiepu augšā. … Nebija forši…

            Un tagad labā ziņa - izveļoties pa ēkas durvīm es sapratu, ka pa pagalmu jau plūst kādi četri suņu saimnieki, tādi paši kā es - pusaizmiguši, nokārtām galvām, skatiens vērsts uz suni. Kad suns paskatās, uztaisa smaidu uti puti, bet prātā "nu kakā taču ātrāk". Visi ietuntulējušies jakās, rokas kabatās sagrūduši un galvas ievilkuši jakas augstajā apkaklē rīta aukstuma pārņemti. Arī suņi paši ik pa laikam paskatās uz ēkas durvīm, kā domādami "A varbūt pietiks? Ejam iekšā?" Dzestrais rīts ciskas nesaldēja tikai sanbernāra sugas sunim.
            Un tur...iet viņa. Augstu paceltu galvu pār pagalmu ātriem soļiem iet kāda sieviete. Suns draiski nesās pa priekšu. Sievietei uz pieres kā iededzināts "A mans suns visu jau izdarīja, es eju iekšā." Bet mēs visi pārējie, kā viens, pavēršamies uz viņas pusi un nopūšamies.

Foto Dadziss /delfi/

...Kā mēs izstādei gatavojāmies...

17.aprīlis vairs nav aiz kalniem, taču, kopš tās trešdienas, kad satikām māsiņas, Buffs palicis neaprakstāmi spītīgs iet negrib, mācīties negrib, visu grib tikai pēc viņa noteikumiem.

Iegādājos ringa pavadu, lai uzsāktu nelielas mācības un treniņu mājās, lai pilnībā neizgāztos izstādē. Iekšā virmo uztraukums, ka suns varētu neklausīt, tāpēc apbruņojos ar našķiem. Tas mainīja daudz ko. Tagad Buffs vairs spītīgi nemīņājās, nebremzēja un nesēdās ik pēc diviem soļiem. Tagad viņš nosēdās un nekustējās ne no vietas, kamēr nebija izkaucis visus našķus. Kopš tās reizes tie ir izslēgti kā suga viņa apmācības laikā. Suns vienkārši sēdēja un nekustēja ne no vietas. Nereaģēja nevienam manam vārdam.

Mēģināju vēlreiz. Paņēmu suni padusē un devos laukā. Netālu no mājas atrodas skolas sporta laukums. Tā celiņi smuki noasfaltēti. Gan jaunā vidē paklausīs. Arī šajā mēģinājumā situācija mainījās. Buffs nesēdēja kā zemē iemiets, bet sāka nesties kā pušplēsts uz visām pusēm...turklāt vienlaikus...

Ļāvu tam nedaudz izdauzīties, lai nomierinās, pat auļos paskrējām apkārt sporta laukumam. Bet pēc tam atkal tas pats. Dibens zemē un viss...
Brīnos ka interneta saitē www.youtube.com vēl nav populārākie video, kā es lūdzos bez maz vai uz galvas stāvēdama izkustēties suni no vietas, bet pēc tam veltu gaaaras skaistas 30minūtes suņa pakaļas piecelšanai no zemes stāvus, bet Buffs tikmēr tikpat cītīgi atkal to atkal piezemēja. Spītība sita augstu vilni un manai pacietībai jau sen bija pienācis gals. Visam pielika punktu tas, ka Buffs pacēlās uz pakaļkājām, skaļi demonstratīvi dusmīgi ierējās un sagrāba pavadu. Nomainīju to pret pastaigas pavadu un devāmies mājās... Lūpa no dusmām un aizvainojuma, ka pašas suns mani neklausa un diktē noteikumus, bija izritinājusies līdz zemei un teju vilkās no mugurpuses.
Pārnākot mājās Gints jau bija noskaidrojis, kā citiem iet ar kucēnu bēbju dresēšanu. Vismaz šie atklājumi lika man nedaudz pasmaidīt.
Kāda meitene Kellija raksta "My 4.5 month old puppy is ABSOLUTELY stubborn on his leash. I have him in a harness but he generally WILL NOT WALK. (...) I feel awful because the only way I can get him from point A to point B is to tug on him and pull him along." Kāds ar nikneimu Gmacleod raksta "Lots of happy encouraging noises and *rewards*." To esmu lasījusi arī vairākos saitos, bet taas needarbojas. Našķis padara Buffu vēl spītīgāku.

 Aizejot nākamajā dienā uz darbu, kolēģi apber mani ar jautājumiem, kā tad iet sunītim, kā iet mācībās. Bet vienīgais ko es varu pateikt ir tas,,,ka viņš mani ignorē, neklausa, neciena un nerespektē. Vai tas nozīmē, ka es esmu slikts saimnieks? Iepriekšējā dienā līdz pēdējai novilktajai nervu stīgai mēģināju rast kādu kompromisu ar viņu, bet nekā. Viņš ir nelīdzsvarot un neklausīgs suns. Lūpa atkal izritinās un nesaprotu ko iesākt. Atteikt izstādi ar iemeslu "mans suns mani nerespektē" arī takā kauns.
Tā kā uz darbu prāts galīgi nenesās un lūpa nebija atritinājusies, atvēru internetu un google.lv ierakstīju vairākus atslēgas vārdus "ko izstādēs vērtē kucēnos?", "Kā sagatavot kucēnu izstādei?". Pēc tiem izleca vairākas lapas. Vienā no tām izlasīju nelielu aprakstu par to, kas notiek izstādēs. Teikums "izstādē kucēnos vērtē apmēram to pašu, ko pieaugušos suņos", man lika notrīcēt. Atceros izstādes apmeklējumu 13.martā, kur visi suņi tik solīdi un līdzsvaroti,,,un tur skrien viņš - mans Buffs visiem pa vidu ar rotaļām, bet nopakaļ es, nosarkusi kā biete un mēģinot kaut nedaudz piebremzēt suņa aktivitātes - tā izrietēja mans nākotnes skatījums. Izlasot rakstu līdz galam aizvēru to iet un turpināju forumos meklēt cilvēku ieteikumus un dalīšanos ar pieredzi.
Kāda meitene rakstīja, ka izstādē jutusies saspringta, mācot suni mājās, kas neklausa un tas rada stresu un uzdzen dusmas. Kāds vīrietis uz šo atbildēja, ka pareizais atslēgas vārds ir "izraisīja dusmas". Suns jūt to, kā cilvēks jūtās un nespēj attiecīgi reaģēt, ja saimnieks ir saspringt. Tā nu klusiņām piedomāju par savu uzvedību un pēc darba laika beigām apņēmīgi devos mājās ķerties klāt atkal apmācībām.

Iesākumā izvedu Buffu laukā nokārtot visas suņu darīšanas. Visu laiku ucināju, uzslavēju, mīlināju. Ziniet, tas nostrādāja. Lai arī sunim labpatika pasēdēt, es viņam to atļāvu, bet kad tas bija nevietā, priecīgi saucu pie sevis visu laiku domājot, ka nekas jau nav noticis, viņš ir tikai veselīgs kucēns ar bagātīgu ieinteresētību par pasauli, un tikai tas, ka es ar savu uztraukumu traucēju viņam apskatīt visu, ko viņš vēlējās redzēt, radīja mūsu starpā šo lielo spriedzi.
Pārrodoties mājās ļāvu Buffam apsildīt ķepas. Tā jau "nogriezām" nelielu pastaigas gabalu, jo vējš bija tik nepatīkams ka saldēja kaulus ne tikai man, bet arī Buffa ciskai, kas trīcēja kā apšu lapa.
Zinu, kā Gints mājās būs vēlu, tāpēc bez steigas uztaisīju mums abiem paēst kaut ko siltu (sev makaronus, Buffam vārītu gaļu ar galertiņu), paēdām. Kamēr vācu pa priekšnama grīdu Buffa saplēstās avīzes, suns cītīgi tās plēsa virtuvē. Lēnām izsūcu grīdas, paņēmu ringa pavadu un pasaucu mazo dauzoņu pie sevis. Draudzīgi runājot, uzliku ringa pavadu un savilku tā, lai izskatās glīti. Paņēmu pavadas otro galu saujā, kā biju lasījusi pa dienu internetā, tā lai pavadas karājošais gals nemaitā skatu. Pievērsu Buffa uzmanību sev un teicu "ejam". Suns, skatoties uz mani, raitā solītī devās uz priekšu. Šurpu turpu pa istabu tā mēs nogājām vairākas reizes. Mana sajūsma bija neaprakstāma. Viņš man klausīja. Suns tikai gribēja zināt, ka viss kārtībā un ka viņa nepaklausība manī neizraisīs dusmas. Vēl pāris reizes mēs tā nogājām un tad es izdomāju paņemt našķi. Tiklīdz to paņēmu, viss sākās no gala. Kamēr Buffs nebija pārliecinājies, ka ir aprijis visus našķus, kas bija man rokā, viņš nekustējās ne no vietas. Atmetu ar roku pastaigām, uztaisīju galdiņu un cēlu suni augšā. Ar komandām "miers", "stāvi" mēģināju panākt, lai suns nostājās mierīgs. Kad tas izdevās ar komandu "zobi" pacēlu suņa lūpas un aplūkoju zobus. Nelielu sajūsmu izraisīja apakšējais žoklis, kura apakšā nebija mazie zobiņi. Nobraucu roku pār suņa muguru. Suns bija klausīgs, bet nedaudz nemierīgs. Kā jau kucēns.
Samīļoju, paslavēju suni un noliku atkal zemē.

Cik pārsteidzoši, ka vienu dienu suns mani pilnībā ignorē, taču citu dienu viņš ir pakļāvības kalngals. Vienu dienu viņš gatavs aprīt pavadiņu dzīvu bez anestēzijas, bet jau nākamajā tā ir viņa labākais draugs.
Šodiena beidzās ar lieliem panākumiem un apmierinātību, taču svarīgi ir nesapriecāties. Izstādē būs tik daudz kā interesanta. Daudz citu suņu. Kā viņš reaģēs tur? Vienu zinu noteikti. Pirms izstādes mums būs kārtīgs skrējiens. Mājās noteikti uzrīkošu putekļu sūcēja ķeršanas sacensības. Tas nedaudz nogurdinās suni un vairos paklausību.

Tā nu mums ir palikušas 10 dienas mācībām. Turam īkšķus

Un tas nav aprīļa joks

Tieši Joku dienā – 1. aprīlī mums izkrita pirmais zobiņš – apakšējā rindā maziņais. Un tas nemaz nav aprīļa joks.

            Zobi mums smuki,,, un visi piena zobiņi atradās savās vietiņās. Klubā satiktajām māsiņām gan apakšējie mazie zobiņi bija nedaudz apdalīti – Ebijai to nebija vispār, bet Betai trūka daži. Varbūt viņām pirmajām sāka tie krist ārā. Nu nav ne jausmas. Katrā ziņā, tagad sekojam līdzi katram izkritušajam zobiņam un gaidām jaunos – kaula zobus. Ceram uz pareizu un labu sakodienu, ņemot vērā, ka bijām gan diezgan grēkojuši ar piena zobiem.

            Nākamajā dienā – 2.aprīlī – mums izkrita no rīta vēl viens zobiņš, un vakarā vēl viens. Līdz šodienai jau apakšējie mazie zobiņi ir izkrituši visi. Izksatījās jau špāsīgi, kad pašā priekšā bija palikuši divi mazie zobiņi, vēlāk palika tikai viens. Izskatījās kā bebuks. Nu viņš jau arī ir bebuks. :)

 

Kluba biedrs.

            30.marta diena Buffam bija ļoti gara. Jau 13.00 biju mājās, lai sagatavotu suni braucienam uz centru. Dienas plānā bija iepazīstināt kolēģus ar savu jauno ģimenes locekli un pēc tam doties uz Brīvības ielu 193 uz Nacionālo Buldogu un Bostonas terjeru klubu lai saņemtu Latvijas Kinoloģijas federācijas izsniegtos ciltsrakstus un iestātos klubā, un pēc tam jau 17.aprīlī startētu mūsu pirmajā izstādē Bēbīšu klasē.

            Ierodoties mājās manīju, ka Buffs ir tikko pamodies, tāpēc viņa aktivitātes koeficents bija tuvu nullei. Ļāvu mazulim kārtīgi pamosties un saprast, ka esmu jau mājās. Tikmēr saliku plecu somā ceļam nepieciešamo – sava un suņa pasi, vienu autiņu, maku, dažus suņu cepumus. Ieliku arī pa ceļam uz mājām nopirkto šokolādi, no kuras biju paspējusi jau norīt pāris gabaliņus. Tā kā pa dienu nebiju paspējusi paēst un zināju, ka līdz mājās pārnākšanai pie normāla ēdiena netikšu, šokolāde bija vienīgais glābiņš pret izsalkumu un skaļo vēdera burkšķēšanu. Kad soma bija sakārtota, paplivināju Buffam viņa pavadiņu, liekot saprast, ka prom neiešu viena. To mazais četrkājainais ātri saprata un izrādīja manāmu prieku.

            Kā vienmēr, es viņu uz rokām aiznesu tik tālu, kamēr beidzās slapjais ceļš. Šad tad palaižu tomēr paskrieties pa peļķēm, bet tas tikai tad, kad pavisam drīz dodamies mājās.

            Tā nu kā noliku mazo zemē, lai ļerpato pats, šis nedaudz pagāja un vissssss…dibens pie zemes un viss… Cerība, ka Buffs pa ceļam varētu izdarīt visas savas darīšanas, ar katru brīdi samazinājās. Tas, protams, piepildījās. Visu pastaigai plānoto ceļu nācās sīkaļu vai nu pierunāt pacelt pakaļu no zemes vai arī nest uz rokām. Ar piepūli vilkt viņu takā bija nedaudz kauns, jo pateicoties Buffa izcilajai ārienei, mums tika pievērsti vairāki acu skatienu un veltīti daudz komplimentu. Izmaiņas parādījās brīdī, kad viņš sagribēja ielīst kādā caurumā pie mājas pamatiem, ostīt stundām ilgi kādu sētas stūri vai skriet pa dubļainu zālāju. Tas netika atļauts un atkal – demonstratīvi dibens zemē.

            Plānotā stundas pastaiga no mājas līdz 3. autobusa pieturai „Nīcgales iela” pie Deglava tilta saīsinājās pa veselu pus stundu. Tāpēc palaidām garām pārīti autobusu un pagozējāmies saulītē. Buffs, protams, nepieļāva nekādus izņēmumus sēdēšanai un pakaļa bija kā pielipusi zemei. Tik vien kā ar ķermeni parotēja apkārt lai redzētu, kas notiek citā pusē.

            Iesēžoties transportā suņa uzvedība bija pilnīgi pretēja manis gaidītajai – viņš bija mierīgs, pieklājīgi sēdēja klēpī. Pat netrokšņoja un nečīkstēja. Pilnīgi negaidīti. Nemierīgs tikai sāka palikt pie pieturas „Ģertrūdes iela” (mūsējā bija nākamā). Izrādīja pilnīgu vēlmi stāvēt uz savām kājām un kaut kur doties. Tā nu izlecām mūsu pieturā laukā. Saulīte sildīja ausis un spīdēja acīs. Un kā Jūs domājat, vai Buffs atkal atsāka savu sēdēšanas kašķi? NU BET PROTAMS! Pagāja pāris metrus un atkal apsēdās. Trīs rīcības plāni – pirmais - vilkt viņu neskatoties uz to, ka esam Rīgas centrā un atkal tautas uzmanības centrā, otrais – stāvēt un gaidīt, kamēr labpatiks pacelt savu „diplomātisko seju” no zemes un doties tālāk, trešais – ņemt un nest. Laika nebija daudz, jo pa ceļam uz centru ar īsziņu palīdzību sazinājos ar brāli un apsolīju ieskriet pie viņa darbā. Paķēru Buffu padusē, ignorējot acīm redzamās nepatikas izrādīšanas metodes devos uz priekšu, kur pavisam netālu bija arī vienīca Radison Blue – brāļa darba vieta. Nācās pāris minūtes pagaidīt. Buffam tas ļoti patika. Ja nepievērsu viņam vēlamo uzmanību ar sēdēšanu, tad sāka stūķēt mutē visu, kas bija pavadiņas rādiusā. Ieraugot brāli iznākam pa dienesta izeju ļerpatoja pretim, saprotot, ka viņa smaids ir adresēts mums. Smilkstot, rejot iepazinās ar jauno draugu. Saņēmis pieprasītos glāstus un bužinājienus atkal…apsēdās!

            Tālāk mūsu ceļazīme bija Kongresu nams – tepat tuvumā vien bija, lai satiktu Gintu. Arī uz turieni pus ceļu nācās nest.

            Pēc tam devāmies uz manu „pictopu” – Mazo ģildi, kur mūs jau gaidīja mani kolēģi, zinādami, ka šodien būs jaunā tikšanās. Arī uz turieni pus ceļu es mazo kašķu mārciņu nesu. Palaidu tik pa parku zālītē nedaudz papriecāties. Arī kolēģus Buffiks uztvēra ar lielu sajūsmu. Tā laikam zvaigžņu slimība. Buffs ļoti labi ievēro, kuri cilvēki ir lielākā sajūsmā par viņu.

            Šeit viņš izskrējās līdz pēdējo spēku izsīkumam. Pavisam negaidīti, viņa favorīts bija mana priekšniece, kura izrādīja vislielāko vēlmi spēlēties un tik sirsnīgi smējās par suņa izdarībām, ka lika aizdomāties par to, ka tiešām tik maz vajag, lai cilvēks no sirds pasmietos. Ģildē suns izskrēja gan abu priekšnieku kabinetus, gan blakus kolēģa kabinetu. Arī dīvānā tika. Izskrējās, izpriecājās un izrējās. Neviltots prieks bija gan Buffam gan maniem kolēģiem. Tomēr ļoti patīkami, ka arī bez lielas piepūles tomēr vari piedāvāt neviltotu prieka iespēju saspringtajā ikdienā saviem līdzcilvēkiem.

           

            Pēc vairāku stundu dauzīšanās suņuks palika lēnīgāks, līdz, kamēr mēģināja ieritināties uz grīdas un aizmigt. Tad gan paņēmu mazuli klēpī un ļāvu atpūsties. Tad arī kolēģu pirmās sajūsmas bija apsīkušas un katrs pazuduši aiz savām durvīm. Vēl nedaudz pakavējāmies un devāmies tālāk – uz mūsu galamērķi Brīvības ielā 195. Atkal visu ceļu mazuli nesu. Autobusā Buffs aizmiga pa pilnu programmu, paslēpis purniņu man zem rokas. Tad vēl galīgi nenojauta to, kas viņu gaidīja tālāk.

            Drīz vien satiku Daci (audzētāju) un otras māsiņas jauno saimnieci un kopā devāmies uz telpām. Tad arī pēc ilgiem laikiem notika senā atkaltikšanās – Buffs atkal satika savas divas māsiņas Betu un Ebiju. Kad bijām gala-gala punktā, noģērbos, noņēmu sunim pavadiņu, ļaujot vaļu sasveicināties ar meitenēm un padauzīties, kaut gan īpaši uz to necerēju, jo suns jau bija noguris.

            Liels bija Buffa pārsteigums un nesapratne par vēl diviem maziem sunīšiem. Ebija izmisīgi centās sakaitināt Buffu izrādot iniciatīvu un virsroku rejot un lēkājot. Tākā Beta jau bija ātrāk ar māsu satikusies, pievienojās savai stipri apaļīgākajai māsai Buffa apriešanā. „Ko darīt, kas viņas ir un ko viņas vispār no manis grib????” 

Apmēram tā izskatījās mazais bēšulītis starp divām tīģerkrāsas uzbrucējām. Tomēr nepagāja ne ilgs laiks, kad visi trīs siltpunči draudzīgi nēsājās un skraidelēja pa nelielo telpu. Buffs bija manāmi vislielākais no visiem trīs, tad sekoja Ebija, kurai jau bija redzams liekais svars, un mazā Beta, kura vispār bija tikpat liela kā māsa, tikai slaida, kas vizuāli pataisīja sunenīti mazāku. Tā suņi nēsākās visu laiku, apmēram divas stundas, kamēr es kārtoju visas formalitātes un papīrus, izrunājos ar pārējo suņuku īpašniecēm. Pa starpai Ebija ar Buffu jau bija uzsākusi naidīgu kautiņu. Acīm redzot Ebijas neciešamais raksturs Buffu bija nokaitinājis. Šo incidentu mēs ātri izšķīrām un suņi turpināja draudzīgi spēlēties. Vēlāk pievienojās vēl viena 11 mēnešus jauna franču buldodzīte, kura bija tik nervoza, ka pat īpaši nevēlējās iepazīties ar trakojošajiem jaunuļiem, bet neilgi pirms mūsu promiešanas, pievienojās bokseru kucīte, kas bija tikai 8 mēneši jauna, bet kudiiiii lielāka par mazuļiem. No sākuma pavisam nedroša, bet beigās arī iesaistījās spēlē. Viņai ne īpaši labi tas izdevās, jo lielā ķepa bieži vien piezpieda mazuļus pie zemes un mazajiem tas nepatika. Ebija izrādīja savu bara instinktu paceļot balsi.

            Kad bija laiks doties mājās, Buffs to ļoti nevēlējās. Viņš labprāt mūžīgi tā skrietu uz riņķi ar māsām… vai ar kādiem citiem rotaļīgiem suņiem – tādiem pašiem, kas ātri skrien un skaļi rej. Bet nekā. Pirmā mājās aizbrauca Beta – viņa no Jelgavas. Tad arī devāmies mēs uz mājām. Buffs pēc lielās ārdīšanās spēja knapi kājas vilkt. Transports bija pilns, tāpēc kādu brīdi nācās stāvēt kājās uz rokām turot sīko dauzoņu, kura acis pārgurumā jau lipa ciet un tikai ar grūtībām vēl palika vaļā. Pārnākot mājās, suni nekas vairs neinteresēja. Viņš ierāpās, ne pat ieleca, bet ierāpās gultā un uzreiz aizmiga. Atļāvu kādas 30min pagulēt, tad cēlu laukā lai saklātu gultu un liktos uz ausi. To nakti Buffs gulēja nekustoties, tik pa laikam noraustīja ķepas kā skrējienā un augšlūpas – tas visticamāk no dienas notikumiem.

Viesošanās vecāku mājās...

27.martā cēlāmies diezgan agri un taisījāmies ceļā.

Jau vairākas nedēļas iepriekš bija plānots braukt uz Jelgavu ciemos pie manējiem iepazīstināt ar jauno ģimenes locekli.

Buffa uzvedība bija pārsteidzoši laba. Uz ielas klausīgs, transportā cītīgi skatījās pa logiem mērojot cilvēkus uz ielas, skatoties kā garām skrien koku, stabi un mājas – viss garām skrien daudz ātrāk nekā parasti. Arī centrā viņš nesamulsa no lielā cilvēku daudzuma. Slikti nejutās arī vilcienā. Tieši otrādi. Tas Buffam likās pavisam interesants – tas bija lielāks, nekā trolejbuss, tajā savādāki krēsli, kuriem pāri nevarēja redzēt, kaut arī ausis uztvēra tik interesantas skaņas, ar acīm neko nevarēja saskatīt, tikai ar zilo auduma pārklāto krēsla atzveltni. Drīz vien Buffs nolikās man uz ceļiem un aizmiga. Ko palikt nomodā, ja neko nevar saskatīt.

 Pavisam netālu no galapunkta mazulis palika nemierīgs – kājas stīvas jau nogulētas, skaņa, ko izradīja braucošais transports, jau bija apnikušas. Kad izkāpām, gaiss laukā bija stipri aukstāks nekā bija Rīgā. Vide savādāka – mazāk māju, mazāk asfalta, vairāk slapjas zemes, kuru pat mutē negribas bāzt.

Pēc 5minūšu gājiena nonācām vecāku mājā. Tur mūs pie durvīm sagaidīja vecmāmiņa, bet no virtuves iznāca mamma. Visi laipni sagaidīja dienas zvaigzni – Buffu. Suns, protams, par to bija ļooooti apmierināts. Visu ciemošanās laiku suņuks dauzījās apkārt un internsīvi mēģināja izrādīt to, ka viņš varētu mani neklausīt. Uzlika uz zoba vairākas puķes. Lēkāja un spriņģoja pa paklāju. Dienas nogalē aizmiga vecmammas rokās. 

Kad braucām mājās, Buffs saldi čučēja man klēpī, taču līdz mājām jau bija pietiekami labi atpūties un devās apgaitā pa istabām.