Dāma ar sunīti.

Jau kopš februāra Mazā ģilde svin savu 145. gadadienu. Februārī notika koorporatīvs slēgtais pasākums, 12.maijā tautas deju ansambļu koncerts Kongresu namā, savukārt 15.maijā bija sen gaidītais gala noslēgums - Amatu ielas svētki.

Kopā ar kolēģiem nevarējām vien sagaidīt šo dienu, ne tikai tāpēc, ka tā ir īpaša mums, bet arī tāpēc, ka visiem biju solījusi ierasties kopā ar sunīti. Paspēju vēl tik nosmieties, ka tēlošu dāmu ar sunīti, kad jau visi sāka kalt plānus, lai šo manu smieklīgo ideju realizētu. Nu bet kāpēc ne?

Sākām meklēt senatnīgu kleitu. īpaši senatnīga jau nebija, bet pietiekama, lai piebilstu, ka nu mūsdienās takā nē. Laika ziņās ziņoja, ka diena būs vēsa, tāpēc devāmies uz Mazās ģildes pagrabstāvu, kur top vilnas darinājumi no SIA "Tīne" rokām un aizrunājām platu vilnas šalli, ko uzmest uz pleciem. Tālāk atlika tikai gaidīt. Jāpiemin, ka gan ideja, gan viss tai nepieciešamais radās pēdējās dienās :D

Darbā pirms pasākuma

Līdzi paņēmām Buffa bumbiņu, kuru viņš nočiepa bērniem

Lieki atzīmēt, ka bijām ļoti gaidīti. Ieradāmies kādas divas stundas pirms pasākuma sākšanās. Buffs lielā priekā iepazinās ar ģildes dežuranti un apkopēju. Paspēja iešmaukt aiz kāda vīrieša vestibilā un milzīgā ātrumā sāka nesties pa to, pa ceļam aizskriedams gan uz pa labi esošo mazo zāli, gan uz bellacord zāli, kura atradās pa kreisi no vestibila. Lielā ātrumā skriedams un slidinādamies suns izbaudīja katru brītiņu - tāds plašums, kājas slīd un visi par mani priecājas.

Kad noķēru mazo dauzoņu, devāmies tālāk uz manu kabinetu, kas atradās 3.stāvā. Bez liekiem kompleksiem, tiklīdz atvēru durvis, Buffs nesās uz direktores kabinetu, lai sasveicinātos. Lielā priekā par atkaltikšanos, nesās arī uz vietnieka kabinetu, kuru manāmi sašokēja, jo nebija dzirdējis, ka ienākam. Izdauzījās, padauzījās, izpriecājas. Padzērās. Devāmies spiegot, kā uz ielas notiek gatavošanās.

Velku savu pārāk ieinteresēto suni. "Buff, neceri, ka dabūsi kādu krītiņu!"

Lielā buča.

Jau ieejot Vecrīgā, Buffs bija intereses pārņemts. Tik daudz jāapskata. Tagad pa virsu vēl daudz smaidīgas sejas, kas sniedzot roku pretīm glāstam sauc "Buffiņ, nu mēs atkal tiekamies". Iepazinās arī ar vairākiem kolēģiem, kurus nebija saticis. Pa ceļam paspēja kopā ar gaismotāju atkal iešprukt vestibilā un nočiept tapiņu. Gaismotājs pārsteigts un sapriecājies par pēkšņo bēšo dauzoņu, kas aiz viņa joņo, atņēma tam tapiņu un pameta prom, lai mazais skrien pakaļ. Cerēto atpakaļ atdošanu nesagaidija. Tā vietā Buffs manāmi izaicināja viņu, lai gaismotājs mēģina tapiņu atņemt. Pāris apļus izjoņoja ap mūziņiem, kas rosījās turpat vestibilā un vēlreiz caur zālēm, Buffs tika noķerts. Gājām atkal aukšā iedzert kafiju un uzvilkt iepriekš atrasto kleitu. Tikmēr arī kolēģis ietērpās savā mākslinieka tērpā.

Hehe, Buffs izskatās iespaidīgs :)

Grozamies apkārt, pa laikam paklačojoties ar "savējiem"

"Onkulis fočē mani"

Satikām ari kādu četrkājaino

Piepozējām pie tautas deju ansambļa "Dzintariņš" berneļiem

Klīstam apkārt

Satikām kolēģīti kas par Buffu sajūsmā līdz ģībienam. Paspēja iegrūzt mutē suņu našķi, kuru Buffs aprija mlzīgā ātrumā

Diena bija izdevusies silta. Buffs paspēja paraustīt gan klūdziņas, kuras jau pa pusei grozā bija iepītas, gan vilnas izstrādājumu pārdevējas villaines pušķus. Iepazīties ar daudziem-daudziem. Apkārt viss likās tik interesants. Beigu beigās arī mēs abi izrādījāmies fotogrāfētākais objekts. Pat vairāki ārzemnieki nāca klāt un lūdza, vai drīkst nofotogrāfēties. Bet vai tad man žēl?
TDA "Dzintariņš" darbiniece (nevēlos samelot īsti viņas pienākumus, tapēc teikšu tikai tā) bija atvedusi savu toyu, kurš nu rūca, rēja un ņirdza zobus pret pāāārlieku ziņkārīgo sušķīti. Satikām vēl pāris toyus un jorksiņu arī :)
Ap pus trijiem abi bijām sagurusi jau. Nebija pierasts pa bruģi kursēt ar papēžiem un suns ar šāvās uz visām pusēm - visu vajadzēja redzēt, ar visiem sasveicināties. Visu laiku bija jāsmaida visiem. Un vienvārd sakot saspringums. Kā par lami, kolēģe paķēra aiz rokas un veda aukšā, jo lūk galds uzklāts, jāieēd un kafija jāiedzer.

Noķēra mūsulielākā fane, kas nekad nepalaida izdevību, lai rokās paturētu 10kg :D

Mielojos ar kafiju. Buffs vēro ienākošos

Kafejnīcas meitenes pamanījās samīļot Buffiku, kamēr atpūtāmies.

Ienākot, jau visi ķēra grāba pie maizītēm, baxtija "šo, šo? Vai varbūt visas?" Visi bija gatavi piestūķēt Buffu līdz vīles plīsīs. Iesākumā cenšos pretoties baltmaizes, desu un bulku lidojumam uz Buffa rīkli. Bet beigās nonācām pie kompromisa - tikai tomātmaizītes, tikai olu groziņus. Nekādas pārsālītās mākslīgās desas un nekādas pārcukurotās bulkas. Galu galā jau abi divi bijām "piegrūdušies". Kamēr dzēru kafiju, visi turpināja jūsmot un mīļot Buffu. Direktore viņam īpaši mīļa. Tā vienmēr tik interesanti paspēlējas. Pamanu, kāds no kolēģiem dīvaini noliecies, ierauga mani uztaisa acis "neko nezinu". Tai pat laikā suns norij pēdējo saldās biezpienmaizes kumosu. LABI, LAABII... LAI IR... LUTINIET VIŅU LUTINIET. TĒLOŠU, KA NEREDZU.

Pozitīviem iespaidiem jau diena nāca uz beigām un smagais mājupceļš priekšā. Pārģērbos ikdienas drēbēs, atvadījos no pārējiem un braucām mājās. Nu noguris un saēdies mazais ķipars bija. Iet nevēlējās. Pus ceļu nesu. Netālu no mājām pie pazīstamā parka noņēmu pavadiņu. Tagad izvēles vairs nebija - sēdēt un vārtīties pa zemi nevarēja, tāpēc Buffinators klausīgi lāčoja man blakus. Mājās ātri vēl padzērās uuuunnn pa taisno uz gultu. Pakaļkājas jau gulēja, kapēr priešķepas panesa ķemeni līdz spilvenam uz kura pa pusei uzvēlies suns aizmiga. :)

Nedēļas nogale pie ūdeņiem...

Sestdien jau plānos bija doties pie bērniem un dienu pavadīt kopā. Nevarējām tikai izlemt - braukt uz jūru vai upmalu?
Pēc balsošanas tomēr devāmies uz Bolderājas jūrmalu. Aizbraucot līdz turienei, bijām nepatīkami pārsteigti, jo pūta ļoti stiprs vējš. Saņēmāmies un visi devāmies uz priekšu cerot, ka pie jūras vēju valdīs kāpas. Pa ceļam Buffiks tika aplaimots ar skriešanu bez pavadiņas. Vispār ir veikts novērojums, ka šādi viņš uz priekšu pārvietojas ātrāk, jo nevar atļauties apsēsties kā beka un tālāk neiet, aizrauties kaut kur kādos kaktos skatīties, kas tur jauns. Pavada Buffam ir tāds kā pārliecība, ka viņš nejauši neaizklīdīs.
Nu lūk. Pa ceļam apjautājāmies divām sievietēm, kāds laiks pie jūras. Viņas mūs apbēdināja ar to, ka drausmīgs vējš. Tas mūs nenobiedēja un devāmies tik uz priekšu. Mazi sūdzējās, ka auksti un aizskrēja pa priekšu ar Buffu, lai sasildītos. Nonākot pie jūras konstatējām, ka vējš ir tāds, ka teju nenoplūc visus matus no galvas. Buffs īpašu satraukumu neizrādīja - bija pārāk aizrāvies ķerot ziepju burbuļus, kuri lidoja no bērnu pūšamajiem kātiņiem tikai ar vēja palīdzību. Dažbrīd likās, ka sunim gēnos Džeka Rasela terjera asinis - Buffs tik aukstu prot lekt. Katrā ziņā atkal mīļotās smiltiņas, kurās var rakties,  vārtītīes un kuras var uzmest sev virsū,,,jo mamma vienmēr notīrīs. Plus vēl bērni, kuri var skriet ilgi nenoguruši un ir gatavi pasviest jebkuru mazāko kociņu, kuram var aizskriet pakaļ un pēc tam neatdot.
Nonākuši līdz jūrmalai, apsēdāmies uz soliņiem, lai notiesātu tēta sagādātos pīrādziņus un tad dotos tālāk. Mazais Redlijs, atvairīdams uzmācīgo Buffu, notirina pirkstiņus un klusi nosaka "Šī ir labākā diena manā mūžā". Arī Buffs nepaliek bešā. Priekš viņa esam paņēmuši līdzi suņu našķus, kurus viņš drīkst ēst, kamēr mēs paēdam savu pārtiku. Buffinātors par šādu pārtikas sadalījumu nebūt nebija apvainojies - našķi bija tik gardi.

Pēc pusdienām devāmies uz jūrmalā esošo rotaļu laukumu. Vējš bija nenormāls. Mierīgi runājot bija grūti vienam otru sadzirdēt. Nedaudz paspēlējāmies un devāmies meklēt kādu vietu aiz kāpām, kur noteikti vējš nevarēs piekļūt klāt. Tādu atradām un konstatējām, ka šai vietā saule cepina mahten stipri, tāpēc nometām savas biezās jakas lai nesasvīstu.

Jeeiii,,,smīiiltināāāās

Nikija pūš burbuļus, kas vējā pārāk ātri aizlido

"Ņem, ķer, āātrāāk!!!!"

Nikija, Redlijs un Buffs pēc pusdienām

Šādi izskatās nofiksēts suns, kas skurinās...

Nikola taisa kaut ko no zariem. Buffam nav atļaut tuvoties, tāpēc mazais no malas pacietīgi skatās

Kaut gan...ejiet jūs visi...es iešu parakties...

Lūk neliels ieskats Buffa smiltiņpriekiem :))

Pēc jaukā pasākuma devāmies mājās uz vakarpusi. Mazie aizmiga jau autobusā saelpojušies svaigo tīro gaisu un izskrējušies ar mazo bēšuli. Arī Buffiņš nolikās uz auss, kamēr braucam. Vakarā īpaši noguris nebija, bet priecīgs par dienas notikumiem.


Māmiņdienas rītā Buffs pamodināja pēc deviņiem tikai. Tāpat kā iepriekšējā dienā. Takā man miegs bija bijis ļooooti labs, pusaizmigusi izvēlos pagalmā. Ātri vien mums pievienojās apaļīgs vīrietis ar brūnu takša šķirnes kucīti. Viņš laikam nodomāja, ka esmu spilvenu netīšām aizmirsusi mājās. Buffs ātri sasveicinājās, sapriecājās un devāmies ierasto apli uz "čuri-kaki". Neaizmirstam sajaukt secību, savādāk pieliks paklāju, Tātad, pa labi čuri, pa kreizi kaki. Savādāk nekā. Pie mājām ir nesakopts parks, kas, kā noskaidroju, ir privātīpašums. Tieši pa vidu tam iet jau sen izmīta taka, tāpēc mums tā sanāk pa labi-pa kreisi. Ir jau iestrādāta taktika kā pierunāt Buffu ātrāk izdarīt Kreiso.
Caur miegainumu sajutu, ka rokas man siltas. Tātad saule nemelo. Visus šos rītus ārā saule pa zemes virsu veļās, taču gaiss auksts, kas sasaldēja arī rokas. Šodien rokas pavisam siltas. Ahāā, stundiņu vēl pačučēšu un tad pierunāšu Gintu doties uz upesmalu. Gabals jāiet liels, bet nekas. Garas pastaigas svaigā gaisā nāk tikai par labu un dedzina kalorijas.
Tā arī darījām. Ātri pievācu istabu, saģērbu suni un devāmies laukā. Atzīmēšu, ka saģērbt mums nozīmē uzlikt kaklasiksnu :)
Laiks bija kolosāls. Saulīte smuki sildīja vaigus. Netālu no mājām pa gabalu ieraugam jau agrāk satikto francenīti - melnu kā piķis. Uii, ku labi, ka neesam melni, saule tik traki neķer klāt. Garajā pārgājienā bijām tikuši jau līdz Dienvidu tilta otrai pusei pie paša Ķengaraga sākuma. Izdomājām, ka jānopērk kaut kas padzerties. Pa ceļam uz tuvējo maksimu satiekam divas sievietes. Vienai pie rokas kollijs otrai kurts (nu tas plānais vējasuns ar mzo paurīti). Gints tikai nosmējās, cik izdevīga ir šī šķirne, kurš var  ielīst starp ledusskapi un sienu un netraucēti atpūsties. Sievietes mūs apsauc, kad ņemu Buffu uz rokām. Da ko var zināt, kas lieliem suņiem galvā. Sieviete saka, ka abi arī vēl kucēni, un ka šādi mazos ņemot rokā, kad nāk lielie suņi, rodās tie agresīvie kvekšķi. Hmm, tagad skaidrs, kā radās mūsu pagalma Stulbs un vēl Stulbāks. Laikam jau teicu par šiem diviem mazajiem - čivavu un pliksuni, kuri pa gabalu visus aplamā.
Nometos zālājā, kamēr Gints pārskrien pār ceļam uz Maximu. Tikmēr padzirdu Buffu ar sunim līdzpaņemto ūdeni. To suns kāri izdzer un parāda manāmu nogurumu. Drīz vien Gints ir atpakaļ un dodamies tālāk. Nonākuši jau līdz Daugavas krastam, laižam mazo vaļa un tas atkal uzticīgi laipo no mugurpuses. Jāiet vēl prāvs gabaliņš. Esam tikai līdz vietai, kur Dienvidu tilts šķērso upi.

Pa ceļam pie Dienvidu tilta

Pēc kādām 20 minūtē esam mūsu galamērķī. Šī vieta man ļoti iecienīta jau kādus 5 gadus. Šeit ir arī smiltiņas, kas līdzīgas smiltiņām jūrā.
Pa ceļam Buffs saveicinājies ar vairākiem cilvēkiem un uzslējis ausis pret melnu takša suņuku. Ilgi nevar kavēties, ko pavadiņa, ar kuru Buffs piesējis saimniekus, lai nepazūd, ir atkabināta.

mmm, bet pie upes ir tik interesanti. Daudz jaunu smaržu. Atkal liels slapjums, tikai ož savādāk. Iebridīsim līdz potītei.
Kamēr Buffs ņemās apkārt mēģinot izdzert visu ūdeni un apēst visas zāles kas apkārt, mēs abi ar Gintu izmetamies paķert pirmos saules starus. Gints iekārtojās uz kāda liela akmens, taču es pastaigājos pa siltajām smiltiņām, pabrienu pa akmeņiem un neizlaižu no acīm mazo rukšķētāju, kurš būtība nevarētu pazust no mūsu uzmanības centra dēļ skaļās ošņāšanās un rukšķošanās.
Tā nu tiek paraktas slapjās smiltiņas, plūkāti mitrie zāles velēni. Pirmo reizi pat pamēģinājām, kā tas ir pačurāt mitrās smiltiņās, a to tikai zāle zāle zāle.

Vēlāk suns ievēro, kā laipoju pa ūdenī esošajiem akmeņiem, kuri pa pusei izslējušies ārpusē gozē savas muguras saulē. Tad radās gudrā Buffa ideja. Tātad, visur, kur kāpj mamma, ir drošs uz stabils. Ar šo principu pāris reizes nācās glābt suni no kāju kārtējās saslapināšanas vai sasišanās uz zemūdens akmeņiem. Mazā pārgalvība bija lielāka nekā spējas. Bet tomēr. Pie mammites tak ir droši.

Šeit tiek grauzts pālis, kas pirms daudziem gadiem tika ieraksts krastu stiprināšanai

Velēnu plūkā

Vēl joprojām plūkā velēnu

Pārgalvība

Kaut ko svarīgu atrada uz akmeņiem, tāpēc vajadzēja līst

Lūk šī īpaša poza. Suns iesprūdis. Ar pakaļkājām uz sauszemes akmeņa, bet priekšķepas uz tālākā akmeņa, kas atrodas ūdenī. Kā tikt atpakaļ? Supermamma steidz palīgā.

Brist? Nebrist?

Kamēr Gints netraucēti punci sauļo, Buffs atkal plūkā velēnu.

Arī šajā vietā vajag bedri.

Pāri trīs ūdens akmeņiem mazais pārgalvis atlaipojis līdz manīm uzskatīdams, ka tur kur eju es, tur ir droši. Pāris reizes tomēr nācās saslapināt ķepas.

Kad Buffs bija tiktal saplunčājies, ka pats jau uzskatīja, ka nav vērts vairs censties izvairīties, ieraudzīja sev pie kājām akmeni. Ta nu jādabon laukā. Suns cītīgi sāka ar kāju mahāties domādams, ka ūdeni var pagrābt malā tieši tāpat kā smiltiņas. Nesanāca. Kādas piecas minūtes mīņājies, atmeta ar ķepu un devās tālāk pie manis uz kāda no akmeņiem.

Tā mēs pavadījām otru brīvdienu. Pa ceļam vēl paspējām apsveikt Buffa mammīti māmiņdienā caur sms aizsūtot laizējienu (nu sunisko buču).

Priekšā vēl tikpattālais atpakaļceļš. Pa ceļam burtiski velkot buffu ar Gintu strīdējāmies, kur īsāks ceļš. Buffs bija manāmi noguris. Pāris reizes nogāzās zemē kā bļaudams "eu mīlīši!! Viss, es tālāk neiešu!! Nesiet mani!!"

NESIET MANI!!!!

NU? NESIS KĀDS VEI NĒ???

JAAA,,,,JAAA, TĀ IR LABI!

Atpakaļ ceļā mēs ar Buffu vienojāmies - gabaliņu paej, gabaliņu panesu. Nu tie vairs nav 8kg, liekas ka visi 10 jau. Nesot Buffu izmēģinājos visādas pozas. Viņš nedaudz paaušās un tad atslābinās tā, ka bez maz vai tā, ka sajūta, ka nes maisu pilnu ar birstošām bumbiņām. Tad vēl vajag redzēt, kas uz ceļa darās, tad vispār vāks. Beigās apmetu suni uz muguras un nesu šādā pozā, kā augstāk redzamajā bildē. Nu tā jau bija kaifs sunim. Visu varēja redzēt un vēl baigi ērti. Izskatās jau špāsīgi, bet šādi tikām līdz mājām. Niķis ir rokā - kā nogurumiņš vai slinkumiņš, tā esam gar zemi un paliek divi varianti - pierunāt uzsvemties un doties tālāk vai ņemt uz rokām.  Beigās liekās, ka tas Buffam sagādā sajūsmu. Bet neko darīt. Kādam tak ir jāpaucinās un jāpaaušojās. Labi ka Buffs šādā miegā ielaižās kādā zālājā. Šad tad lielā priekā kvekšķis izgāžās kādā pamatīgi netīrā un putekļaina vietā. :))

Tādas lūk bija mūsu brīvdienas. Lieki pieminēt, ka pirmā saule nedaudz apskādējusi manus plecus un skaisti nosauļojusi Gintam seju.

Buffinatoru teorēma

Tātad. Kā jau soliju iepriekšējā rakstā, šoreiz izstāstīšu Buffinatora teorēmu. Tā nav īpaši grūta matemātiskā teorēma, ja ir pamata zināšanas matemātikā, algebrā un ģeometrijā :) Ne augstākā ne arī statistiskā matemātika nav jāpielieto.

Esmu pārliecināta, ka ne tikai mana māja un ģimene ir spilgts piemērs šai teorēmai, bet daudzi no Jums šo situāciju saskatīs savās mājās.

Tātad...

Buffam mēs esam abi - es un Gints - vienlīdz mīļi. Atšķirība tik tā, ka Gints (mūsu tētuks) ļauj aplaizīt VISU seju, bet nekad nelutina un neizlaiž suņku. Savukārt eeeess (mīļā labā mammīte) neļauju aplaizīt seju, bet gan mums savs sasveicināšanās veids - iekošana austiņā (manā), un es vēl esmu tā, kas līdz ārprātam lutina un izlaiž četrkājaino mīluli.

Tātad. Ne vienu vien reizi arī Jūsmājās bijis tā, ka kāds jautā "a kur suns palicis?". Tad nu lūk stāsts ir par šo.
Teorēmā ir 3 punkti:
A-Gints
B-Es
C-Buffs, jeb "pazudušais".

Tatad. Kādā laukumā ir šie divi punkti A un B. Jāmeklē C. (Palīdzēšu ar piemēriem)

Lūk tieši Buffinatora teorēma ļauj punktu C, jeb Buffu, kurš uz šo brīdi takā ir uz "kur ir?", atrast visātrāk un, galvenais, visprecīzāk. Lai to izdarītu, jānovelk iedomāta taisne no punkta A uz punktu B.

Un atbilde ir rokā. Taisnes pašā vidū arī atrodās mūsu punkts C!!

Paskaidrošu kāpēc.
Redziet, kad vienlīdz mīļi ir abi, tad acīs jāpatur ir abi. Varbūt viens no abiem izdomās iedot kadu našķīti, iziet laukā vai vienkārši samīļot. A pie kura būs ērtāk? No kura varēs kaut ko izprasīt? Ar kuru būs jautrāk paspēlēties.
Bet ir divas smagākas situācijas:
1) kad mēs katrs esam savā istabā, sēžot koridorā var kaut ko palaist garām, jo redzamība ne vienmēr ir ideāla. Mammīte kaut ko gatavo virtuvē, bet tētuks istabā ēd...Pie kura,,,pie kura,,,piekuuuurrrraaa?
2) Kad mēs abi esam salīduši cieši viens otram blakus. Pārsvarā tas notiek vakarā, skatoties filmu guļot gultā. Lūk tad ir bescelera cienīgs skats, kā Buffs iekaro šo viduspunktu lielas stīvēšanās un kunkstēšanas pavadībā.
Tā lūk. Nedomāju, ka esmu vienīgā, kam šī teorēma tiek pielietota, bet pirmā, kas to patentēs :D :D :D:D:D:D:D:D:D

Kārtējā uzvarētā cīņa par iestarpināšanos

Šķielacis :)

Pēdējais sarakstā...

5 dienas (bildīte "čiepta")

Buffs aug neaptveramā ātrumā. Mūsu pastaigas no marta vidus 10minūtēm pārvērtušās jau līdz 2 stundu skrējieniem, uzmākšanos citiem suņiem un nu jau regulāru taksenītes trenkāšanu, kura baidās no visiem suņiem. Skats, kā sunīte nesās pāri pagalma zālājām lielā ātrumā prom uz sava padjezda durvīm, bet Buffs nopakaļ joņojot kā bļaudams "paaagaaidi , gribu spēlēties", ir jau diezgan ierasts. Ar taksenītes saimnieci tik kopīgi nosmejamies.
Neaptverami. Vēl pērnā gada decembrī, kad Buffiņš nāca pasaulē man nebija ne jausmas, ka savā azotē ņemšu mazulīti, kuru solīšos sargāt, gādāt un rūpēties.

Uzsākot kopdzīvi Rīgā ar Gintu, stādījām sarakstu visam nepieciešamajam, kas mums uz priekšu būs nepieciešams. Saraksta beigās es klusiņām, ar viltīgu smaidiņu ievilku burtus "B", "U", "F", "I", "J" un "A". Zināju, franču buldogs. Nu tas, kurš ir pietiekami maziņš, lai to nekad neatstātu vienu, un ņemtu vienmēr līdzi, un pietiekami liels, lai to samīļotu pēc pilnas programmas. Bet tas ir saraksta beigās, pirmkārt, finansiāli, otrkārt, sirsniņa smeldza mahten stipri par vasarā pazudušo sirdsmīluli kaķīti Miņu Kičaru, kuru nācās atstāt vecvecāku mājās pa laiku, kamēr strādāju garās stundas sporta bāzē. Toreiz, atceros, nosolījos sev, ka nekad nepieķeršos nevienam tik stipri.
Gāja mēneši. Youtube.com lapā aizvien biežāk skatījāmies video ar franču bebukiem, kad beidzot saņēmu no Ginta atbildi "nu painteresējies". Rezultātu varat izlasīt pašā pirmajā ierakstā "go home".

Pēc garām pastaigām pa svaigu gaisu vakaros ar Gintu smejamies "Buffiņ, tu biji pēdējais mūsu sarakstā". Lieki pieminēt, ka saraksts nebija vēl pusē izpildīts, kad mazais jau uzstājīgi vakaros prasījās gultā gulēt.
Kā šodien atceros tās pāris dienas pirms mazais ieradās - kā dumiķīte skraidiju, lasiju internetā, domājot, kā sadzīvosim, kā uzņemšu. Gints, protams, gatavojās kā uz dzemdībām :D . Pirmās dienas kopdzīvē jutos apmulsusi. Vai dibentiņš pēc čupiņas jāslauka? Ko darīt, ķert, grābt? Kāpēc viņš neplēš tapetes, kā citi kucēni? Kapēc nav apēdis nevienu čību. KĀPĒC VIŅŠ NEĒD!!!!! Visi šie jautājumi tik dumji. Bet vajadzēja tik ļaut viņam pašam iemācīt, kā rūpēties par viņu. To viņš izdarija vienkārši apbrīnojami labi.

Purčika vetklīnikas/zooveikala jau labi pazīstamā darbiniece mums stāsta, ka kolēģei angļu buldogs negribējis iet. Kā govs nokāris galvu vilcies nopakaļ. Nosmējos, jo atpazinu situāciju no mūsu pirmajām pastaigām.

Maziņš kunkulītis. Bet likās jau liels. Pa nedēļām stiepās vispirms ausis, tad pats, un tad atkal ausis izskatījās nesamērīgi lielas, un atkal ķermenis pieauga klāt. No klēpja jau karājās laukā kāja, tad jau abas. Vēlāk vajadzēja pieturēt dupsi vai galvu, lai ērtāk. Tagad jau mazais makars ir stipri pāraudzis gulēšanu klepī.

Ar mīļāko mantiņu pīli, kura varnīgi dzivo vēl šobaldien

Toreiz Delpīns vēl bija pavisam liels. Tagad tas tiek sists tāpat, kā pīle.

Maziņš vēl

Nu mans mazais bērns jau paaudzies un rotaļājas ne tikai ar maziem suņukiem, bet jau ar stipri lielāka auguma suņiem, droši skriedams tiem līdzi ķerot un ļaujot arī viņiem ķert sevi.
Izdzīvotas pirmās izstādes ar gan pozitīviem, gan negatīviem iespaidiem, un aiz kalniem jau nav tālu nākamās.
Zobi...jā, zobi arī gandrīz visi izkrituši un atauguši. Noķert diemžēl izdevās tikai vienu dzeroklīti...mārējos nozaudēja.
Un pats galvenais - viņš aizņem tiiiiiik daudz vietas gultā, ka proporcionāli tā ir sadalīta šādi - 50% Gints, 40% Buffs, 10% es...
Esam iepazinuši arī Ginta bērnus Nikolu (8), ar kuru eleganti var doties pastaigāties un kura prot tik tālu aizmest bumbiņu, un Redliju (4), kurš vienmēr parakstās uz spēli "noķer mani".
Vakar kopā par līmējām kartona pili. Lai kā uzmanījāmies un Buffam atvēlējām nevis krāsošanas, griezšanas un līmēšanas darbus, bet gan lieko kartonu aizvākšanas darbus, tomēr mazais pamanijās saķellēt savu ausi ar līmi. Kā???? ļoti vienkārši. Pastāv tāda Buffinātoru teorija. To atkodām ļoti ātri. (par to nākamreiz)

Bet tas nav galvenais, kam esam kopā gājuši cauri. Kā jau visiem jaunuļiem, arī Buffam ir pubertātes vecums. Tas gan uznāk lēkmjveidīgi ik pēc kāda laika perioda uz pāris dienām. Ziniet jau kā tas ir..."nerausti mani", "nemāci mani dzīvot", "PATS zinu!!!", "nebaksti mani", "jā jā, jūs lielie jau nezinat, kā tas ir būt bērnam...", "kāpēc es tikai tu drīksti darīt to ko gribi, bet es nē", "jūuus mani nemīlat, ja neļaujat". Nu apmēram šādi tas tulkojās. Iet nevēlās. Grib tikai to, ko viņš grib. nodarbojās ar visādām muļķībām tikai pa spīti.... Pāris reizes pat nikni uzbļāvis man, pēc izvērtušās strīdiņa par to, ko var bāzt mutē uz ielas un ko nevar. Tad gan viņš bija nosodīts. Uz mammīti bļaut nedrīkst. Bet šie trakumi jau ātri pāriet. Visu izskaidro  zobu maiņa, augšanas proces. Bērns ir un paliek bērns.

Bet visi strīdi, niķi un stiķi ātri aizmirstās un salienam atkal kopā. Svarīgi iekost mamītei austiņā, jo mēs viens otru tik ļoti mīlam :)