Mūsu pirmā izstāde

            Laiks paskrēja vēja spārniem un arī mūsu „liktenīgā” diena, 17.aprīlis, bija pienākusi.

            Iepriekšējā dienā viesojāmies ģimenes mājā Jelgavā, kur visi kopīgi nodevāmies dārza darbiem. Buffa galvenais pienākums bija mīcīties pa dubļainajām, stādīšanai vēl nesagatavotajām dobēm un ķeksēt pērnā gada nenovākto seleriju saknes. Ar šo pienākumu viņš tika galā ideāli un dažbrīd nācās nesties pakaļ viņam pa visu dārzu, jo labpatika sakni uzlikt uz kārā zoba.

            Vakarā gan baļļojot mazo dubļu pikuci, visa vanna bija vienos dubļos. Tā kā diena bija gara, veicu vēl ātro „tehnisko apkopi” (ausis, nagi), salikām somu un gājām čučēt.

            No rīta Buffs ne īpaši vēlējās kaut kur doties. Ārā saulīte bija vilinoša un tā nu mēs jau agrā rītā devāmies uz centru, lai 8.30 satiktu skolas draudzeni Lanu un kopā dotos uz norādīto adresi Bauskas ielu 88.

Mūsu atbalstītāja Lana :) Paldies viņai :)

Tur ierodoties, konstatēju, ka tā ir skola, pie kuras izvietotas vairākas lielas zīmes „Teritorijā tiek veikta video novērošana” un „Teritorijā suni ievest ir stingri aizliegts”. Nu neko, nosmējāmies un devāmies tālāk, jo tālumā jau redzējām pāris saimniekus ar suņiem. Apmešanās vietu atradām ātri, satikām arī Daci – mūsu audzētāju ar māsiņu Ebiju. Vēlāk pievienojās arī Jelgavnieki ar Buffa manāmi mīļāku māsiņu Betu. Par atkaltikšanos Buffs bija ļoti priecīgs.

            Pirms izstādes sākuma izgājām vēl laukā zālītē, lai mazuļi izālējas. Vēlāk arī noskaidroju, ka pirmajā ringā startēšu ar 1.kārtas numuru. No šausmām teju zemē biju gatava ielīst. Nobēru Daci ar trīstūkstoš stulbiem jautājumiem. Pluss bija tas, ka gājām trijotnes priekšā, kas nozīmē, ka Buffam nebūs iemesls nesties pakaļ priekšā esošam mazulim. Visā visumā biju sanervozējusies ne pa jokam. No šausmām biju gatava līst četrāpus uz vēdera nolaistām ausīm un asti iežmiegtu kājstarpē, lasot uz rokas uzrakstītu špikeri, kurā momentā kas jādara, žēli skatoties uz savējo pusi kā gaidot apstiprinājumu, ka daru visu pareizi. Jau pirms biju noskaņojusies, ka nelaidīšu asaru plūdus, ja Buffs skries uz visām pusēm vai arī vienkārši sēdēs kā beka. Bet nekā. Viņa uzvedība bija perfekta – klausīgi cilpoja man blakus nedaudz pa priekšu. Laipni izturējās pret tiesnesi. Labi stāvēja uz galda, bez kāju žļodzīšanas un sēdēšanas. Arī stājā, kamēr uzrakstīja novērtējumu, mazais bija pavisam mierīgs. Tad pienāca viena no ekspertiem un paziņoja, ka esam ieguvuši augstāko novērtējumu un palūdza nostāties rindas galā. Nākamais suns pēc apskates saņēma zilo lapiņu un atstāja ringu. Tajā momentā nodomāju, varbūt esmu kaut ko pārpratusi un arī mani bija jānoiet… Pavisam sašutusi jutos, kad arī trešais ringā esošais suns pameta laukumu. Pēc brīža arī sapratu, ka esam ieguvuši 1.vietu. No uztraukuma un priekiem rokas trīcēja. Tā īsti nebiju apjautusi, ka tomēr mēs bijām ne tikai labi, bet arī labākie. Saņēmuši sveicienus no pārējiem, pēc kucīšu iziešanas devāmies uz salīdzināšanu ar labāko kucīti – Ebiju. Tur nu viņa mums ielika ar pirmo vietu. Ar to arī apsveicu. 

            Otrā ringā jau gāja labāk…vismaz man. Varēju jau droši iziet bez šausmu panikas izteiksmi sejā. Zināju jau ko gaidīt no ekspertiem un ko darīt. Savukārt mazais rudais kunkulītis jau bija noguris un kļuvis kašķīgs. Visu gājienu un stāvēšanu uz galda izcieta godam, taču gaidīšanu gan takā neeeeee… Garlaicīgi bija. Tad vēl aiz muguras suns kāds ierējās, to vajadzēja apstīties. Palaida neapmierinātu mazu rējieniņu. Man atlika tikai mierināt un stāstīt, cik viņš labs suns un lai pastāv bišķiņ. Gala rezultātā arī šeit mēs ieguvām pirmo vietu. Un salīdzināšanā ar kucīti – tumši brūnu skaistuli, arī ieguvām pirmo vietu. Lai arī bēbīšu klase nav nekas nopietns un ir tikai kā treniņš lielajām izstādēm, tomēr prieks liels, ka mazo nešpetno atsperi novērtē tik labi.

Uzvarētājbuča pēc pirmā ringa

Pirmais rings

Otrais rings

             Dienas beigās gan Buffs vairs nebija lietojams un pārnākot mājās abi ieritinājāmies zem sedziņas pie filmas un nodevāmies miega labumiem.

            Interesanti bija vērot, kā kurš saimnieks/hendlers skubina savu suni. Lielākai daļai pie somas bija našķīši, kurus ik pa laikam iedeva sunim par labu darbu. Kāda sieviete rokās turēja mazu pūkainu mantiņu ar ko skubināja suni. Pēc Daces nostāstiem, kādā izstādē viens hendlers pat skubinājis savu suni ar dzīvu pelīti. Bet man nebija nekā. Ja būsiet lasījuši iepriekšējos rakstus, noteikti atcerieties kāpēc… Tāpēc, ka tikko Buffs ieraudzīja našķi, tā viss… nekādas klausības nekā vairs. Arī bez visa tā suns labi klausīja, respektēja. Par labi padarītu darbu mājās, savā vidē sunim tika parādīts ar bagātīgu našķu kravu, ka šodien viņš ir bijis liels malacis.Arī izstādes laikā atzīmēju, cik viņš man laaaaaaaabs.

            Mani izbrīnīja viena meitene, kas īpaši izcēlās ar savu skubināšanas paņēmienu. Viņa pavicināja sunim gar degunu našķi, lai tas to saož un viņa acu priekšā to lika pie savas mutes, ir kā rādīdama, ka ēdīs pati. Jā, suns stāvēja augsti paceltu galvu, kāri blenza viņai mutē. Tad, lūk, jautājums būtu šai „profesionāle”. Kas tad ir skaistāk – suns, kas ieinteresēti skatās, kas notiek apkārt, vai suns, kas siekalojās ar sāpošu sirsniņu, ka nu ir sakārdināts, bet nedabon  garšīgi smaržojošo lietiņu, kas tikko bija pie viņa deguna??? Kur tad nu ir profesionalitāte? Vai tad mūsdienās cilvēks nevar savu suni savākt bez visiem našķiem un suņa šāda veida kaitināšanas? Nu nevajag tad vest suni ringā. Nevajag vest sabiedrībā. Es kā jauniņais šajā sfērā, ierados, lai vērotu arī citu darbu, tur es ieraugu šo īpašo eksemplāru, kura bez jebkādas cieņas pret suni izrīkojas šādā amorālā veidā. Šī sieviete mani ļoti saniknoja. Kauns viņa par šādu rīcību. Es uzskatu, ka tā ir vistīrākā ņirgāšanās par suni. Kāpēc tad mans suns, ne īpaši dresēts, ne skubināts ar saldumiem varēja uzvesties normāli? Bet šeit šādā drastiskā veidā mazs kucēns tiek spīdzināts. Un nemēģiniet man teikt, ka suns pēc tam to našķi dabūja. Tas nav attaisnojums. Tiešām ļoti žēl, ka šādi cilvēki vispār darbojās ar suņiem.

Pieminēšu vē, takā komentāros raksta par šo skubināšanu, atzīmēšu, ka šo sašutumu es izteicu par šo sievieti, kas sakārdina suni ar našķi un pēc tam liek sev pie mutes, it kā ēdīs pati... Lūk šo es uzskatu par nepareizu amorālu rīcību...

P.S. Atļāvoas idzēst vienu komentāru, jo anonīmais autors laikam īsti neprot lasīt un izprast par to iet runa un pataisija sevi par idiotu...