Viss jau sākās ar to, ka verot vaļā pagalma vārtiņus, pie loga parādījās mamma un priekā iesaucās "Buffiņ, čaaauu". Buffs lielā priekā nesās tieši pie loga...pāri visai skaistajai vecmammas puķu dobei un pēcāk ievēlās tieši pa vidu begoniju stādiņiem.
Vakarā atgriežoties Rīgā, pa ceļam palaidu suņķi no pavadas ejot cauri parkam, kur viņš vienmēr skrēja "brīvajā". Tas bija mirkļa moments, kad no tāluma pamanīju, ka kūkumu uzmetis aiznesās kaķis, bet Buffs apjucis apsēžas nostāk. Pārnākot mājās ievēroju, ka labā actiņa sunim piemiegta un stipri asaro. Paķēru suni un skrēju uzreiz pie veta un klīniku, kas atradās pie Minskas.
Vetārste apskatīja mazuli, iedeva smēri un teica, ka ar actiņu viss kārtībā. Traumu nav, ieķert tikai plakstiņā. Lai pasmērējam ziedīti un viss būs kārtībā.
aizvakar ievēroju, ka tomēr laikam nav kārtībā. Paņēmu suni, devos atkal uz to pašu klīniku. Tur priekšā cita vetārste. Uzmetusi aci sunim, paziņoja, ka izskatās slikti, jāved pie acu ārsta. Es, kā karstasinīgs cilvēks pēc dabas, noplosījos par to, ka kas tie par ārstiem strādā, kas redzot traumu uzreiz pēc notikuma, paziņo, ka viss kārtībā, un ja būs kāda nopietna vaina sunim un jau ielaista, soliju to tā neatstāt un pieprasiju žurnāla izrakstu, izziņu par secinājumiem, ko izdarija vetārste apskatot suni todien.
Vetārste, kas tagad apskatīja suni, ieteica labu acu ārsti, iedeva koordinātes un pati arī sazvanīja un pieteica mūsu vizīti.
Loģiski, ka pat nepainteresējos, vai man par šo apmeklējumu jāmaksā, jo par pirmo vizīti izmetu 10ls. Pat neuzskatiju par vajadzīgu šoreiz maksāt. Biju nikna.
Arī asaras pa gaisu, sazvanījos ar Gintu, lūdzu, lai sazinās ar mums pazīstamu labu tieslietu pārstāvi un noskaidro, kāda būs pareizākā rīcība, lai nepieciešamības gadījumā vērstos tiesā pret šo bezatbildīgo ārstu.
Tur jau tā problēma, ka ārsti ir bezatbildīgi. Viņiem galvenais ir nauda, un pilnībā vienalga mūsu četrkājaino draugu veselība. Cilvēki lej asaras par saviem mazajiem, bet neko nedara, lai pārmācītu šos ārstus. Nākamreiz viņa var tāpat izdarīt ar kādu citu zvēriņu.
Tā nu lejot asaras par to, ka uzticējos šim necilvēkam un neaizvedu pie spečuka uzreiz, kā rezultātā manam mazajai mīļajam lutināmajam siltpuncītim car būt slikti, devos mājās.
Buffiņš jau tā īsti neizprata, kas noticis. Ieraudzījis, ka es pavisam bēdīga sāka apmētāt mani ar savām mantiņām, lēkāja, dauzījās un visādi citādi mēģināja piedabūt mani pasmaidīt.
Uzrakstīju sms arī Dacei, mūsu audzētājai. Zvanīt negribējās un šņukstēt klausulē, taču nācās saņemties, jo uzreiz pēc sms saņemšanas viņa pārzvanīja. Ātri noreaģēja, noskaidroja kas par lietu, sazvanija savu vetārstu un teica, lai trešdien, tas ir vakar, nākam abi ar Buffu atrādīties kluba vetam.
 |
| Paldies Dacei, ka operatīvi noreaģēja un palīdzēja |
Tā nu noteiktajā laikā devāmies uz klubu. Tur mūs apskatīja vetārste, kas atstāja kolosālu iespaidu. Apskatīja, izskaidroja visu kas un kā. Nomierināja, ka nav tik traki, kā man jau sabiedēja. Pat sazvanījās ar viņai pazīstamu speciālisti un noskaidroja, ko darīt ar zālēm, ko biju jau sapirkusi.
Tik patīkami ap sirdi, ka pēc visām manām ņuņņiskajām asarām tomēr viss ir kārtībā un ir tik daudz cilvēki, kas palīdz un atbalsta :)
Tā nu Buffs pa starpai samīlējās ar visiem, pat cepumu apēda, ko pasniedza maza meitenīte ar kuru Buffs paspēja arī izdauzīties...un arī neatļauti aktīvi izdauzīties. Un ar to momentu arī sākās vakara cēliens.
Mājās devāmies ar kājām, lai kompensētu garo vakara pastaigu Buffam. Pa ceļam jau pa gabalu ieraudzīju peļķi un ar savu labo mīksto sirdi, zinādama, ka Buffam vajadzēs tai izbrist cauri, to arī atļāvu. BEEETTT... Peļķe izrādījās dziļāka, nekā Buffs domāja un diemžēl dubļaināka, nekā es cerēju.
Suns lielā priekā ienesās peļķē līdz padusēm. No sirds izpriecājās vēsajā lietus ūdenī, un izbrienot pa otru pusi tai laukā pus savam augumam bija ieguvis tumši pelēku nokrāsu...
 |
| Pēc peļķes priekiem |
Mājās uzreiz vannā. Vēders pat nožuvis pa ceļam nebija. Kamēr izmazgāju visus dubļus laukā, vannas dibens bija pilns ar smiltīm. Buffs īpaši apmierināts nebija, līdz brīdim, kad nāca vannošanās jautrākā daļa - slaucīšanās.
Pēc tehniskās apkopes nosēdināju uz mīkstā podesta - jātīra actiņas un jāpilina pilieni. Buffs ar' nav muļķis un paņēma ķosi (aizbēga) uzreiz, kā saprata, kas notiks tālāk. Zinu jau zinu, ka viņš tā dara, tāpēc biju apbruņojusies jau iepriekš.
Pēc vannošanās suns nočiepa maisiņu un lielā priekā nēsājās pa māju. To es arī paņēmu un piesoliju, ka ja uzvedīsies kā vīram pienākas, dabūs atpakaļ maisiņu.
Tā kā, secinājums - viss tomēr beidzās labi :)
Rīt gan drošības pēc vēl aiziesim pie acu speciālista. Bet visā visumā arī Buffs tagad kaķiem ar līkumu iet :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru