...Kucēna finišs...

23. un 24.jūlijā Jaunmārupes zirgu sporta centrā "Lielceri" notika kluba RETO izstādes. Uz tām jau bijām pieteikušies labu laiku atpakaļ.
Tāpat kā jūlija sākumā notiekošās Ogres izstādes mums bija smagas, zināju, ka arī šoreiz būsim pārguruši līdz ārprātam. Nav vēl tas rūdījums...

Sestdien ieradāmies diezgan laicīgi. Gribējās apskatīt visu, kas notiek. Pa ceļam uz norādīto vietu arī neiztikām bez piedzīvojumiem, jo gaidot transportu, Buffam savajadzējās uzbrukt lapsenei, kā rezultātā sanāca lielās krokodilu asaras un pamatīga sirēna no Buffa puses, bet trīcošas rokas, stresa līmenis tuvu sarkanajai atzīmei un "žēlu, žēlu, puti puti" no manas puses.

Ierodoties uz vietas, ātri piereģistrējos, izgāju vetkontroli un devos izlūkos. Vieta bija burvīga - āpkārt klusums no mehāniskajiem trokšņiem, mēžs, otrpus laukam ezers, bet gaiss viegli smaržoja pēc zirgiem. Laiks bija ne pa aukstu, ne pa karstu, vējš matos plosījās kā negudrs. Ringos viss gāja uz pilnu sparu, daudzi jau devās mājās, daudzi tikai atbrauca. Pārdošanas stendi kravājās. Un lai arī rosība sen jau sākusies, noskaņa bija tāda, it kā viss tikai teju sāksies.

Īpaši neplānojot arī uzskrēju Dacei ar Ebiju. Henrijs bija mājās palicis dēļ veselības. Atradām īsto ringu, kur viss notiks un devāmies nostāk patrenēties. Izmēģinājos gan bez našķa, gan ar našķi. Laikam vienkārši būs jāuzaicina Buffiņš pastaigāties par ringu. Beigu beigās, kad bija izgājiens, viss nogāja gludāk, nekā biju gaidījusi. Buffs priekš manis uzvedās pietiekami labi, nedaudz uz galda nevēlējās stāvēt. Ieguvām teicamu novērtējumu un pēcāk devāmies salīdzināties ar māsiņu, kur arī ieguvām pirmo vietu. Tas nozīmēja, ka paliekam uz bestiem.
Garastāvoklis man jau sabojāts bija no paša rīta un process vēl turpinājās. Lai novērstu uzmanību no personām, kuras manāmi izrādīja savu neapmierinātību un to, cik liels traucēklis esmu ar Buffiņu šajā karstajā un garajā dienā, aizvedu mazo līdz ezeram paplunčāties pa ūdeni. Suņuks kā mazs bēbītis priekā sāka sist kājeles pret seklo un dzidro ūdeni ezera (vai arī dīķa) krastā, vilka laukā no tā saskalotās ūdenszāles un visādi citādi izrādīja lielo sajūsmu par ūdens veldzi.

Tuvojoties laikam, kad atkal jāiziet ringā, šoreiz uz bestiem, atgriezos tuvāk ringiem, lai noskaidrotu, kur tie notiks. Pa ceļam, ejot pa eju, kas bija starp ringiem, izdzirdēju divus neapmierinātus suņus plēšamies. Izvairīšos minēt to šķirni, bet īsam aprakstam - vidēja auguma, garām ausīm, medību suņi, kas pīles laikam stibī. Uzmetu tiem skatu, lai noskaidrotu, kas ir sagādājis tādu neapmierinātību šiem izstāžu pārstāvjiem. Īsti neizpratu, bet konstatēju, ka tie laikam strīdas savā starpā un mēs esam drošā attālumā, lai nejauši neiekļūtu incidentā. Taču...nepagāja ne pus minūte, kad suņi pielidoja pie Buffa. Viens tika atrauts atpakaļ uzreiz, taču otrs paspēja ieķert manam sunim sānā un saskrāpēt to. Buffa izmisīgais sāpju kliedziens izsitās cauri sirdij, smadzenēm un katrai nervu šūniņai. Tikko kā sapratu, ka svešais suns aizķēris manu maziņo, izslēdzu no prāta Buffu raut uz savu pusi, jo neapjautu, cik stipri iekampis. Ja raušu mazo, lielais būs iekrampējies un sanāks tikai lielāka skāde. Tai pat momentā sieviete, kas bija kopā ar šiem neadekvātajiem suņiem, parāva nost arī otru, pirms tas paspēja kārtīgi apskādēt Buffa sānu. Paķēru uzreiz suni uz rokām un sāku mīļot. Tai pat laikā pie mums pieskrēja viens puisis, cik nopratu no organizatoru komandas, un pārliecinājās vai viss kārtībā. Savukār šī sieviete, kura bija tik resna, ka savu pakaļu knapi no beņķa piecēla, un kurai visdrīzāk aptaukojušās smadzenes, ka šādus neadekvātus suņus uz izstādēm ved un vēl netur ne būrī ne pie saitēm kārtīgām, pat nepienāca un neatvainojās. Pat nepaskatījās uz mūsu pusi. Izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Nākamajā dienā Dace gan teica, ka varēju iet un pieprasīt diskvalifikāciju. Būtu zinājusi, būtu to darījusi, bet tā kā biju nedaudz apjukusi un nebija arī neviena, kas varētu pieturēt Buffu, kamēr noskaidroju attiecības ar šo pretīgo, smirdošo un taukaino veceni, viss palika tā kā bija. Zinu, ka daudzi sašutuši, ka šādi izsakos par šo cilvēcisko būtņu pārstāvi, bet droši variet mani saukt par ļaunu, bezsirdīgu radījumu. Es neapvainošos, es esmu ļauna. Un brīžos, kad kādas darīs apzināti pāri manam maziņajam, netiek saudzēts neviens. Jā, esmu ļauns cilvēks. Priecājieties par to, lēkājiet un sitiet plaukstas :)

Sestdienas vakarā knapi pārvilkāmies mājās. Stress, bezspēks un visi šie čakari, kas pa ceļam notiek. Svētdienas rītā kājas nevarēju pavilkt. Izvēlos no mājām stipri agrāk, nekā vajadzēja, jo nebiju pārliecināta, cik ātri būšu spējīga ripināties uz priekšu un cik daudz dalību likšanai vienu kāju priekšā otrai (īsāk - iešanai uz priekšu) ņems mans četrkājainais rakaris, kuru es iepriekšējā dienā stiepu mājās uz rokām, jo šis bija pārguris un transportā izrubījies pilnībā atteicās piepūlēties lai pat pamostos :)) Nopirku kioskā melnu kafiju, kas, izrādījās, garšoja pēc aspirīna un kafijas biezumu maisījuma, un lēeeeeenām vilkos uz vietu, kur biju sarunājusi ar draugiem tikties un kopā doties uz izstādes otro dienu.
Šajā dienā gan mēs ieguvām teicamo novērtējumu, taču salīdzināšanā pakāsām Marķīzes jaunkundzei - jaunai, skaistai kucītei, kurai tieši šajā dienā bija dzimšanas diena un palika 6 mēneši. Nedaudz pakurnēju un jau pēcpusdienā ap 14.00 bijām mājās, pabarojāmies abi ar Buffu un kā iegāzāmies gultā, tā ciešā miegā nokrācām līdz pašam vakaram. Pamostoties gan ne viens, ne otrs nejutāmies īpaši atpūtušies. Abi vienām sejas izteiksmēm - bļīiiin, kā negribās - izvilkāmies laukā, kur Buffs varēja ātri po delam un tikpat ātri atpakaļ uz gultu.
Pa ceļam no izstādes uz mājām Buffs paspēja atkal izvārtīties kaut kādā, ne īpaši smaržīgā, lietā, taču lielais nogurums, kas mūs abus nomāca neļāva to pamanīt ne man, ne arī pašam sunim tas liedza ievelties gultā man kājgalī, pabāzt galvu zem segas un aizkrākties. Vakarā, nākot pie sajēgas, gan nebiju īpaši sajūsmā par izteikto vecu zivju smaku suņa kažokā un pie pirmajiem spēkiem aizvilku viņu uz vannu.

Beigu beigās piesēdos, paskatījos uz mūsu rozešu plauktiņu, Buffiņu un apdomājos par visu - par pozitīvajām emocijām, negatīvajiem piedzīvojumiem pēdējo mēnešu laikā, saliku visu kopā un nospriedām - uz tikšanos, mīlīši, oktobrī, starptautiskajā izstādē Skonto hallē, kad startēsim jau kā juniori :) Mēs ejam pelnītā atvaļinājumā un liekam punktiņu arī izstādēm kucēnu klasē. :)

Buska mana mazā

Uzmini nu, kas man rokās

Saulīte jauka, vārtamies abi :)

Ar draugu Teriju goņī pa stadionu

Milulis mans

Atkal aizrāvies ar pļaujmašīnas pienākumiem, tālumā kaut ko ieraudzīja

Pēdējā brīdī notvēru mazo rezgali, kas devās zagt manas tapkas

Hehe... džampers

Karoč, viņa attieksme uz visu šo

Maskējās...slēpjās... :D Uzbruks!!

Uzbruka un noķēra savu upuri - kociņkungu

Ja nedrīkst, bet ļoti gribās, tad drīkst.

Gudzi-gudziiii