Mans mazais, mīļais, vienīgais...

Ilgs laiciņš pagājis, kopš neko neesmu rakstījusi. Nu ir pēdējais brīdis, jo vakar jau tika pieprasīts rakstiskais paskaidrojums. Tā nu, par ko lai izstāsta.
Sākšu ar to, ka nu jau mums ir 6 mēneši, sveram aptuveni pusotru tonnu. Un pats galvenais - izlaisti līdz ārprātam.

Biffs terorizē savu draudzeni Mikišu

Atpūta :)

Nu kā lai nelutina savu mazo mīļo vienīgo uciņpuciņu? Dabūju pa asti arī no audzētājas, ka sunim jāzina sava vieta. Tagad sāpošu sirdi ar šodienu iekļausim grafikā paklausības pusstundu.

Vienu dienu, bija gan karsta diena, pēc darba izvedu Buffu po ģelam (pa darīšanām) - ātri, ātri aplīti un maucam iekšā, jo ārā bija ļoooti karsts. Suns ar to nebija mierā. Vārtoties stadiona zālītē nemaz nav tik karsti - zāle ir vēsa patīkama, zeme zem tās mikla, jo zāli sen neviens nav pļāvis. Šajā vieta mēs vienmēr tiekamies ar Ralfiņu - mūsu labāko draugu takšapuiku.
Uz karstuma rēķina šodien nekas nespīd, velkamies mājās. Caur veikalam vēl izgājusi, apkrāvusies ar iepirkumu maisu vienā rokā un suni otrā, atslēgas bez maz vai zobos (ārdurvis atveramas tikai ar speciālo čipiņu). Tuvojoties mūsu mājām suns paliek aizvien gausāks un gausāks. Pie pašas mājas pametu skatu atpakaļ. Buffs to ieraugot demonstratīvi saļimst. Pienāku klāt, saku "Nu davaaii, saņemies, re kur māja, ejam". Uzstudēju suni reizi jau piekto un šis uzreiz atkal saļimst. Citiem varētu likties, ka sunim slikti palicis no karstuma, bet es tak dumja neesmu. Pati izlaidu, pati niķus zinu. Buffs negrib mājās - laukā vēl spēlēties grib. Nu takā apkrāvusies biju, aaaatkal, jaaaaaa, padevos un teicu "tu uzvarēji vēlvienu aplīti". Suns uzreiz bija kājās un jautri laipo uz stadiona pusi... Laaaabi... Atāķēju no pavadas, pati nometos zālītē izvilku ābolu un lēnām to notiesāju, kamēr Buffs tēloja pļaujmašīnu.
Nu protams, ka tā ir suņa izlaišana, prootams, ka daru nepareizi. Un komentētāji, pat necenšaties man pārmest, es visu ļoti labi saprotu,,, tikai nu tā sirds man tik mīksta :)

Kur paslēpies suns????

Vēl bija atgadījums ar biti, kuru Buffs gribēja piekaut un sakost. Bite ir un paliek bite. Buffiņ, fuuu... Bet buffa pašcieņa ir augstāka par fūu... Ja reiz nedrīkst kost, tad paņemšu un nospiedīšu, un bladāāāc ar plecu virsū nabaga kukainītim. Nē, skaļi un ilgi Buffs neauroja par kodumu plecā... Tik neapmierināts bija tad, kad plecs uzpampa divtik liels,,,neērti bija iet. Mājās dabūja savu sniega piku pie pleca un aukstu dvieli ap pleciem.

Ir vēl kāds atgadījums, kur iezīmējās Buffa pašlepnums.
Bija kāda piektdiena. Tā kā sestdien man bija jābūt darbā, piektdienu priekšniecība iedeva brīvu. Tā nu es no rīta, kā parasti izvedu suni, pavadīju Gintu un ar lielu švunku ieslīdēju atpakaļ migā zem mīļās sedziņas. Biffs saprata, ka es takā nekur neeju, apmierināts griezās pie savas jaunās mantu kastes - naidinieka viņa frontē. Izbēris visas mantas, pārbaudījis vai ir visas, Buffs sāka sist kasti. čabināja, skurināja un tad iestājās klusums - kapa klusums. Pamanot izmaiņas, pavēru vienu aci, lai pavērotu slepus, kur atrodas mans suns. Nav... Atskan čaboņa - ahā, kājgalī. Bet ko viņš tur dara? kāpēc tāds klusums? Aizdomas bija, ka kaut ko sadarījis. Ai, ace ciet un krācu tālāk. Pagāja savas 15 minūtes, kad no kājgaļa atskanēja spalgs rējieniņš. Nu jā, es teicu ka kaut kas nav kā vajag. Suns mokot kasti uzmaucis sev to uz galvas un tagad nevar dabūt nost. Ielīdis aizgultē un, nevienam nemanot, mēģinājis tikt galā pats. Pēc tik ilga laika laikam saprata, ka nekas nesanāk, sauca palīgā mani. Bet ātrāk, redz, pašlepnums neatļāva.

Tā lūk. katra diena ar ko jaunu, jautru. Miera nav un mājās vienmēr ir dzīvība.

Džentelmens :)