Izstāde 2. un 3. jūlijā

2. un 3.jūlijā Ogrē notika izstāde, kurā jau labu laiku iepriekš bijām pieteikušies arī mēs.
Kopš iepriekšējās izstādes bēbīšu klasē, esam izstiepušies līdz kucēnu klasei, tāpēc nedaudz māca šaubas par to, kā suņa eksterjers ir izveidojies pa šo laiku.

Lai ērtāk būtu piekļūt izstādes vietai, sarunājām jau iepriekš ar Gitu, māsiņas Betiņas saimnieci, ka mūs abus savāks Purvciemā un kopā varēsim doties uz norādīto vietu.
Tā arī notika. Zinu jau zinu, ka kāds Betiņu ļoooti mīl. Sarunātajā vietā ieradāmies abi vienlaicīgi. Ar Buffu iekārtojos priekšējā mašīnas sēdeklī, lai nesanāk pārāk liela dauzīšanās starp suņiem. Buffs bija starā - sēdēt mašīnas priekšā ir tik kruti,,,beeet... aizmugurē sēž mīļā māsiņa. Nu nekas. Uzvedās jau puslīdz rātni.
Mūsu galapunktā gan ļāvām abiem izdauzīties, lai pēcāk būtu mieriņš.

Buffs vēlas zaudēt cīņā

Vēl joprojām vēlas parādīt, ka māsiņa spēcīgāka

F1

Aiz aussssss

Tā lūk mazie rakari izdauzījās, izdarīja visu po delam un talāk varējām doties sameklēt Daci ar saviem bērņukiem un uz reģistrāciju, kurā dabūjām godpilno 4. numuriņu, maisiņu ar bukletiem un našķīšiem sunim - koncerviņus, no kuriem mājās pēc tam purkšķināja līdz ārprātam un kaltējumus maltus - tie gan viņam labi gāja pie sirds ar buljoniņu.
Laukumā jau bija ieradušies daudz suņi. Spējām tik ar apbrīnu vērot visus. Buffs savu apbrīnu un vēlēšanos visu un visur apskatīt izrādīja  pārāk pastiprināti. "kas tur, kas te, wooow, pasties, kāds liels suns, tur neiešu. Eee, ūdens, var iekāpt? Kur Beta, KUURR BEETA, skrienam, re ku' viņa priekšā, skrienam", tā ritēja diena. Spēju tikai apbrīnot suņa dzīvesprieku un lielo ziņkāri par apkārtējo pasauli un tur notiekošo - īsts enerģijas dzīvsudrabs...izlutināts dzīvsudrabs.
Kamēr Buffs mēģina noskaidrot katra pretim nācēja vārdu, uzvārdu, tēvavārdu un visu pārējo ciltskoku, tik ar baltu skaudību noskatos, cik Daces Henrijs rāmi iet blakus saimniecei un neizrāda nekādu īpašu sajūsmu par apkārt notiekošo.

Drīz jau arī mūsu izgājiens būs klāt. Kucēnu puikās bijām vienīgie, tāpēc viss bija atkarīgs no mazā draiskuļa uzvedības. Noskatījos, kā Henrijs iegūst apbalvojumu un tiek uzaicināts piedalīties bestos, klusi nopriecājos, kāds malacis.

Nākamie esam mēs. Kratu no Buffa galvas ārā Betiņu. Domā par ringu, blakus, mierā, klausi. Nu ideāli jau nebija, bet nu PP ieguvām un arī salīdzināšanā ar kucēn-kucīti (šoreiz ne ar māsu) ieguvām pirmo vietu, līdz ar to arī uzaicinājumu uz bestiem.Galvenais, ka šoreiz, atšķirībā no mūsu paša pirmā izgājiena, biju mierīga, nesastresojos un neizgāzos, hahaha.

Ēniņā gaidām uz salīdzināšanu

Troika

Vērtēšana

Gaidām salīdzināšanu

Visi pagrozījāmies apkārt, aplaimojām suņus ar lietām, ko varēja iegādāties izstādē. Buffs tika pie jaunas, skaistas kaklasiksnas un jaunas mantiņas, kura tagad mums ļoti mīļa pastaigās pa stadionu.
Vienojāmies, ka tomēr šoreiz uz bestiem paliksim, jo pagāšreiz jau nepalikām. Tā kā līdz vakaram vēl tālu, Dace uzaicināja mūs uz savu lauku sētu pusdienās.

Pa ceļam uz Baldoni ar Gitu un viņas draudzeni ieskrējām vēl veikalā paņemt kaut ko galdam :) Nu tā, lai nesanāk tukšām rokām :)
Baldonē mūs sagaidīja viss laipnais divkājaino un četrkājaino pulks. Pirms sēdāmies pie galda, izstaigājām tuvējo apkārtni kamēr visi suņi vēja ātrumā joza mums pa priekšu. Henrijs ātri vien nolikās uz čučiņku, savukārt Pipariņš iesākumā ļoti mīlīgi uzņēma Buffu - sabučoja un kādu laiku turējās ciemiņam pie sāniem. Suņuks bija manāmi sajūsmināts par viesiem. Ebija mammas Boses pavadībā izrādīja sevi par galveno gidu. Leda visus centās aplaimot ar savu lielo laipnību. Bet visai jezgai pa vidu papilonīte Čiepa izmisīgi skraidīja pakaļ viesiem ar mazo bumbiņu un lūdzās to aizmest.

Rakari uzgāja ūdens peļķi un apsēda to

Dauziņka

Smukulis pozeris

Jaunieši ņemās pa pančku

Laiks, ko pavadījām Daces lauku sētā, bija vienkārši kolosāls - apkārt tāds miers, viss plašumos, suņi savā nodabā ko nu kurais dara. Netālu mežs. Kolosāla vieta. Arī laiks padevās silts.
Aizvadījām Gitas saimi un nopļāpājām ar Daci līdz laikam, kad bija jātaisās uz Ogres pusi. Ieguvām arī mazu dāvaniņu - krūzīti ar Buffa tēti virsū, kas tagad nolikta goda vietā Buffa plauktā.

Ceļā uz Ogri suņus iekārtojām Daces džipika aizmugurē. Nojautu jau, ka būs ļembasts no viena izlutināta suņa puses, bet tas noteikti nebūs Henrijs.
Kā jau biju plānojusi, Buffs centās pievērst sev uzmanību un bija nesaprašanā, kāpēc šoreiz viņš nevar sēdēt man klēpī, kā visas citas reizes.
Kamēr Henrijs sēdēja mierīgi uz aizmugurējā sēdekļa, Buffs palaižot balsi kursēja pa mašīnas aizmuguri, pa laikam lūdzoties, lai paņem viņu. Ja nekas neiznāca, suns paņēma un ierāpās mašīnas bagāznieka nodalījumā un laikam tēloja bagāžu...

Piezemējāmies laimīgi. Hehe. Apmetāmies pie Daces draugiem ar papilonu kravu - daudz mazi pūkaini ausu pāri :)
Pirmo reizi bestos. Brrr... tajos piedalās klases visi sugas pārstāvji. Dace bija pirmā - bēbīšos gan bija tikai divi un viņa ieguva otro vietu. Klusi nopriecājos, ka arī kucēnos laikam nebūs īpaši daudz. Tajā brīdī saku vilkties uz ringa ieeju...nedaudz pārsteigta biju, kad tur jau ieraudzīju kuču visādu mazu kvekšķīšu pārstāvjus. Teikšu atklāti, nesaskaitīju...varbūt kādu 20 suņi, varbūt mazāk.
Pirmīt Dace stāstīja, ka Franči reti kad pārsit mazos mīļos pūkainos. Piedalījos, lai zinātu kā tad tas ir. Satraukums bija manāms. Daudz mazi kvekšķi, kas man nedaudz kāpa uz mana vienīgā nerva.
Kā jau tradīcija, protams izgāzos. Tas laikam vienmēr būs visur ko darīšu pirmo reizi. Bet no kļūdām taču mācās. Neviens nepiedzimst perfekts, vai ne?
Tā nu iebridām nelielajā ringā visi suņi. paspēju sakasīties ar vienu vēl pa kluso, bet līdz kautiņam neaizveda, hahaha.
Vērtētāja visiem paspieda rokas, sasveicinājās. Es tikmēr vāķīju savu suni, jo nabags bija jau pārguris un negribēja uzvesties- pasēdēt, pagulēt, to jāāāāā. Pati biju ārprātā satraukusies. Pienāca brīdis, kad nosauca pirmo piecinieku, kurā iekļuvām arī mēs. Es no priekiem gandrīz palecos, taču kad izdzirdējām ka ne piektajā ne ceturtajā vietā neesmu, no satraukuma teju apčurājos, hahaha. Ieguvām godpilno 3.vietu bestos. No malas dzirdēju norādījumus no savējiem, ka lai velku pakaļu uz podesta (viņi to teica maigāk). Savācu Buffu un uzstutēju uz podesta.

Nu paldies fotogrāfam par īpaši neizdevušos fotogrāfiju Inetas izpildījumā :D

Nogurdinošās dienas iepriecinošie panākumi

Tā nu satrauktā diena beidzās ar kausiņu, kravu našķiem un barību. Pārguruši devāmies mājās. Pirmais, ko suns izdarīja ienākot pa durvīm, novēlās koridorā un kunkstēdams aizmiga. Tā mēs arī nokrācām līdz vakaram un nākamajam rītam, kad atkal agri cēlāmies un devāmies uz otrās dienas izstādi.
Nedaudz cerēju, ka šajā dienā mums ies tik pat raiti. Mašīnā pamatīgi izrotaļājies ar māsiņu pa ceļam uz Ogri, izkāpjot nevarēja mieriņu dabūt. Vispār šai dienā suns manāmi nervozs bija. Nu bet, ko var gribēt no mazā dzīvsudrabiņa. Henrijs vakar veltīja laiku lai pagulētu pēcpusdienu, pretēji Buffam, kurš bija kā pielipis savai mīļajai māsiņai.

Nu kad vajadzēja iziet, suns...vienkārši negāja. Atteicās kustēties un viss... Pārbijies, sabozies attiecās pilnībā kustēties. Neērti jūtoties mēģināju suni nomierināt, ka viss kārtībā, nekas nav noticis, labs suņuks tāpat, bišķiņ pastaigāsim. Nekā. Tai brīdī,kad biju no kauna jau līdz kaklam ierakusi sevi zemē, pieskrēja Dace un izručīja mani, paķerot Buffu un mēģinot ar saviem paņēmieniem viņu izkustināt. Grūti gāja. Bet izgāja nepieciešamo. Uz galda nostājās tā, it kā kāds viņam mietu pakaļā stūķētu. Biju noraizējusies sapratu, ka pa daudz no maziņā prasīts. Nu nevar vienmēr būt labākais. Jāmāk arī zaudēt. Teicamu vērtējumu jau dabujām, bet vietu nekādu.
Bet tas taču nekas. Nevar jau vienmēr būt krutiem,,, tāpat esam kruti...

Buffiņš gļēvuļo :)

Lūk bilde no mana piemiņa no niķīgā Buffiņa uz galda. Ja viņam būtu aste, tā noteikti būtu iezmiegta kājstarpē :))

Tā nu pagāja mūsu karstā nedēļas nogale :)