Nedēļas nogale pie ūdeņiem...

Sestdien jau plānos bija doties pie bērniem un dienu pavadīt kopā. Nevarējām tikai izlemt - braukt uz jūru vai upmalu?
Pēc balsošanas tomēr devāmies uz Bolderājas jūrmalu. Aizbraucot līdz turienei, bijām nepatīkami pārsteigti, jo pūta ļoti stiprs vējš. Saņēmāmies un visi devāmies uz priekšu cerot, ka pie jūras vēju valdīs kāpas. Pa ceļam Buffiks tika aplaimots ar skriešanu bez pavadiņas. Vispār ir veikts novērojums, ka šādi viņš uz priekšu pārvietojas ātrāk, jo nevar atļauties apsēsties kā beka un tālāk neiet, aizrauties kaut kur kādos kaktos skatīties, kas tur jauns. Pavada Buffam ir tāds kā pārliecība, ka viņš nejauši neaizklīdīs.
Nu lūk. Pa ceļam apjautājāmies divām sievietēm, kāds laiks pie jūras. Viņas mūs apbēdināja ar to, ka drausmīgs vējš. Tas mūs nenobiedēja un devāmies tik uz priekšu. Mazi sūdzējās, ka auksti un aizskrēja pa priekšu ar Buffu, lai sasildītos. Nonākot pie jūras konstatējām, ka vējš ir tāds, ka teju nenoplūc visus matus no galvas. Buffs īpašu satraukumu neizrādīja - bija pārāk aizrāvies ķerot ziepju burbuļus, kuri lidoja no bērnu pūšamajiem kātiņiem tikai ar vēja palīdzību. Dažbrīd likās, ka sunim gēnos Džeka Rasela terjera asinis - Buffs tik aukstu prot lekt. Katrā ziņā atkal mīļotās smiltiņas, kurās var rakties,  vārtītīes un kuras var uzmest sev virsū,,,jo mamma vienmēr notīrīs. Plus vēl bērni, kuri var skriet ilgi nenoguruši un ir gatavi pasviest jebkuru mazāko kociņu, kuram var aizskriet pakaļ un pēc tam neatdot.
Nonākuši līdz jūrmalai, apsēdāmies uz soliņiem, lai notiesātu tēta sagādātos pīrādziņus un tad dotos tālāk. Mazais Redlijs, atvairīdams uzmācīgo Buffu, notirina pirkstiņus un klusi nosaka "Šī ir labākā diena manā mūžā". Arī Buffs nepaliek bešā. Priekš viņa esam paņēmuši līdzi suņu našķus, kurus viņš drīkst ēst, kamēr mēs paēdam savu pārtiku. Buffinātors par šādu pārtikas sadalījumu nebūt nebija apvainojies - našķi bija tik gardi.

Pēc pusdienām devāmies uz jūrmalā esošo rotaļu laukumu. Vējš bija nenormāls. Mierīgi runājot bija grūti vienam otru sadzirdēt. Nedaudz paspēlējāmies un devāmies meklēt kādu vietu aiz kāpām, kur noteikti vējš nevarēs piekļūt klāt. Tādu atradām un konstatējām, ka šai vietā saule cepina mahten stipri, tāpēc nometām savas biezās jakas lai nesasvīstu.

Jeeiii,,,smīiiltināāāās

Nikija pūš burbuļus, kas vējā pārāk ātri aizlido

"Ņem, ķer, āātrāāk!!!!"

Nikija, Redlijs un Buffs pēc pusdienām

Šādi izskatās nofiksēts suns, kas skurinās...

Nikola taisa kaut ko no zariem. Buffam nav atļaut tuvoties, tāpēc mazais no malas pacietīgi skatās

Kaut gan...ejiet jūs visi...es iešu parakties...

Lūk neliels ieskats Buffa smiltiņpriekiem :))

Pēc jaukā pasākuma devāmies mājās uz vakarpusi. Mazie aizmiga jau autobusā saelpojušies svaigo tīro gaisu un izskrējušies ar mazo bēšuli. Arī Buffiņš nolikās uz auss, kamēr braucam. Vakarā īpaši noguris nebija, bet priecīgs par dienas notikumiem.


Māmiņdienas rītā Buffs pamodināja pēc deviņiem tikai. Tāpat kā iepriekšējā dienā. Takā man miegs bija bijis ļooooti labs, pusaizmigusi izvēlos pagalmā. Ātri vien mums pievienojās apaļīgs vīrietis ar brūnu takša šķirnes kucīti. Viņš laikam nodomāja, ka esmu spilvenu netīšām aizmirsusi mājās. Buffs ātri sasveicinājās, sapriecājās un devāmies ierasto apli uz "čuri-kaki". Neaizmirstam sajaukt secību, savādāk pieliks paklāju, Tātad, pa labi čuri, pa kreizi kaki. Savādāk nekā. Pie mājām ir nesakopts parks, kas, kā noskaidroju, ir privātīpašums. Tieši pa vidu tam iet jau sen izmīta taka, tāpēc mums tā sanāk pa labi-pa kreisi. Ir jau iestrādāta taktika kā pierunāt Buffu ātrāk izdarīt Kreiso.
Caur miegainumu sajutu, ka rokas man siltas. Tātad saule nemelo. Visus šos rītus ārā saule pa zemes virsu veļās, taču gaiss auksts, kas sasaldēja arī rokas. Šodien rokas pavisam siltas. Ahāā, stundiņu vēl pačučēšu un tad pierunāšu Gintu doties uz upesmalu. Gabals jāiet liels, bet nekas. Garas pastaigas svaigā gaisā nāk tikai par labu un dedzina kalorijas.
Tā arī darījām. Ātri pievācu istabu, saģērbu suni un devāmies laukā. Atzīmēšu, ka saģērbt mums nozīmē uzlikt kaklasiksnu :)
Laiks bija kolosāls. Saulīte smuki sildīja vaigus. Netālu no mājām pa gabalu ieraugam jau agrāk satikto francenīti - melnu kā piķis. Uii, ku labi, ka neesam melni, saule tik traki neķer klāt. Garajā pārgājienā bijām tikuši jau līdz Dienvidu tilta otrai pusei pie paša Ķengaraga sākuma. Izdomājām, ka jānopērk kaut kas padzerties. Pa ceļam uz tuvējo maksimu satiekam divas sievietes. Vienai pie rokas kollijs otrai kurts (nu tas plānais vējasuns ar mzo paurīti). Gints tikai nosmējās, cik izdevīga ir šī šķirne, kurš var  ielīst starp ledusskapi un sienu un netraucēti atpūsties. Sievietes mūs apsauc, kad ņemu Buffu uz rokām. Da ko var zināt, kas lieliem suņiem galvā. Sieviete saka, ka abi arī vēl kucēni, un ka šādi mazos ņemot rokā, kad nāk lielie suņi, rodās tie agresīvie kvekšķi. Hmm, tagad skaidrs, kā radās mūsu pagalma Stulbs un vēl Stulbāks. Laikam jau teicu par šiem diviem mazajiem - čivavu un pliksuni, kuri pa gabalu visus aplamā.
Nometos zālājā, kamēr Gints pārskrien pār ceļam uz Maximu. Tikmēr padzirdu Buffu ar sunim līdzpaņemto ūdeni. To suns kāri izdzer un parāda manāmu nogurumu. Drīz vien Gints ir atpakaļ un dodamies tālāk. Nonākuši jau līdz Daugavas krastam, laižam mazo vaļa un tas atkal uzticīgi laipo no mugurpuses. Jāiet vēl prāvs gabaliņš. Esam tikai līdz vietai, kur Dienvidu tilts šķērso upi.

Pa ceļam pie Dienvidu tilta

Pēc kādām 20 minūtē esam mūsu galamērķī. Šī vieta man ļoti iecienīta jau kādus 5 gadus. Šeit ir arī smiltiņas, kas līdzīgas smiltiņām jūrā.
Pa ceļam Buffs saveicinājies ar vairākiem cilvēkiem un uzslējis ausis pret melnu takša suņuku. Ilgi nevar kavēties, ko pavadiņa, ar kuru Buffs piesējis saimniekus, lai nepazūd, ir atkabināta.

mmm, bet pie upes ir tik interesanti. Daudz jaunu smaržu. Atkal liels slapjums, tikai ož savādāk. Iebridīsim līdz potītei.
Kamēr Buffs ņemās apkārt mēģinot izdzert visu ūdeni un apēst visas zāles kas apkārt, mēs abi ar Gintu izmetamies paķert pirmos saules starus. Gints iekārtojās uz kāda liela akmens, taču es pastaigājos pa siltajām smiltiņām, pabrienu pa akmeņiem un neizlaižu no acīm mazo rukšķētāju, kurš būtība nevarētu pazust no mūsu uzmanības centra dēļ skaļās ošņāšanās un rukšķošanās.
Tā nu tiek paraktas slapjās smiltiņas, plūkāti mitrie zāles velēni. Pirmo reizi pat pamēģinājām, kā tas ir pačurāt mitrās smiltiņās, a to tikai zāle zāle zāle.

Vēlāk suns ievēro, kā laipoju pa ūdenī esošajiem akmeņiem, kuri pa pusei izslējušies ārpusē gozē savas muguras saulē. Tad radās gudrā Buffa ideja. Tātad, visur, kur kāpj mamma, ir drošs uz stabils. Ar šo principu pāris reizes nācās glābt suni no kāju kārtējās saslapināšanas vai sasišanās uz zemūdens akmeņiem. Mazā pārgalvība bija lielāka nekā spējas. Bet tomēr. Pie mammites tak ir droši.

Šeit tiek grauzts pālis, kas pirms daudziem gadiem tika ieraksts krastu stiprināšanai

Velēnu plūkā

Vēl joprojām plūkā velēnu

Pārgalvība

Kaut ko svarīgu atrada uz akmeņiem, tāpēc vajadzēja līst

Lūk šī īpaša poza. Suns iesprūdis. Ar pakaļkājām uz sauszemes akmeņa, bet priekšķepas uz tālākā akmeņa, kas atrodas ūdenī. Kā tikt atpakaļ? Supermamma steidz palīgā.

Brist? Nebrist?

Kamēr Gints netraucēti punci sauļo, Buffs atkal plūkā velēnu.

Arī šajā vietā vajag bedri.

Pāri trīs ūdens akmeņiem mazais pārgalvis atlaipojis līdz manīm uzskatīdams, ka tur kur eju es, tur ir droši. Pāris reizes tomēr nācās saslapināt ķepas.

Kad Buffs bija tiktal saplunčājies, ka pats jau uzskatīja, ka nav vērts vairs censties izvairīties, ieraudzīja sev pie kājām akmeni. Ta nu jādabon laukā. Suns cītīgi sāka ar kāju mahāties domādams, ka ūdeni var pagrābt malā tieši tāpat kā smiltiņas. Nesanāca. Kādas piecas minūtes mīņājies, atmeta ar ķepu un devās tālāk pie manis uz kāda no akmeņiem.

Tā mēs pavadījām otru brīvdienu. Pa ceļam vēl paspējām apsveikt Buffa mammīti māmiņdienā caur sms aizsūtot laizējienu (nu sunisko buču).

Priekšā vēl tikpattālais atpakaļceļš. Pa ceļam burtiski velkot buffu ar Gintu strīdējāmies, kur īsāks ceļš. Buffs bija manāmi noguris. Pāris reizes nogāzās zemē kā bļaudams "eu mīlīši!! Viss, es tālāk neiešu!! Nesiet mani!!"

NESIET MANI!!!!

NU? NESIS KĀDS VEI NĒ???

JAAA,,,,JAAA, TĀ IR LABI!

Atpakaļ ceļā mēs ar Buffu vienojāmies - gabaliņu paej, gabaliņu panesu. Nu tie vairs nav 8kg, liekas ka visi 10 jau. Nesot Buffu izmēģinājos visādas pozas. Viņš nedaudz paaušās un tad atslābinās tā, ka bez maz vai tā, ka sajūta, ka nes maisu pilnu ar birstošām bumbiņām. Tad vēl vajag redzēt, kas uz ceļa darās, tad vispār vāks. Beigās apmetu suni uz muguras un nesu šādā pozā, kā augstāk redzamajā bildē. Nu tā jau bija kaifs sunim. Visu varēja redzēt un vēl baigi ērti. Izskatās jau špāsīgi, bet šādi tikām līdz mājām. Niķis ir rokā - kā nogurumiņš vai slinkumiņš, tā esam gar zemi un paliek divi varianti - pierunāt uzsvemties un doties tālāk vai ņemt uz rokām.  Beigās liekās, ka tas Buffam sagādā sajūsmu. Bet neko darīt. Kādam tak ir jāpaucinās un jāpaaušojās. Labi ka Buffs šādā miegā ielaižās kādā zālājā. Šad tad lielā priekā kvekšķis izgāžās kādā pamatīgi netīrā un putekļaina vietā. :))

Tādas lūk bija mūsu brīvdienas. Lieki pieminēt, ka pirmā saule nedaudz apskādējusi manus plecus un skaisti nosauļojusi Gintam seju.