Dāma ar sunīti.

Jau kopš februāra Mazā ģilde svin savu 145. gadadienu. Februārī notika koorporatīvs slēgtais pasākums, 12.maijā tautas deju ansambļu koncerts Kongresu namā, savukārt 15.maijā bija sen gaidītais gala noslēgums - Amatu ielas svētki.

Kopā ar kolēģiem nevarējām vien sagaidīt šo dienu, ne tikai tāpēc, ka tā ir īpaša mums, bet arī tāpēc, ka visiem biju solījusi ierasties kopā ar sunīti. Paspēju vēl tik nosmieties, ka tēlošu dāmu ar sunīti, kad jau visi sāka kalt plānus, lai šo manu smieklīgo ideju realizētu. Nu bet kāpēc ne?

Sākām meklēt senatnīgu kleitu. īpaši senatnīga jau nebija, bet pietiekama, lai piebilstu, ka nu mūsdienās takā nē. Laika ziņās ziņoja, ka diena būs vēsa, tāpēc devāmies uz Mazās ģildes pagrabstāvu, kur top vilnas darinājumi no SIA "Tīne" rokām un aizrunājām platu vilnas šalli, ko uzmest uz pleciem. Tālāk atlika tikai gaidīt. Jāpiemin, ka gan ideja, gan viss tai nepieciešamais radās pēdējās dienās :D

Darbā pirms pasākuma

Līdzi paņēmām Buffa bumbiņu, kuru viņš nočiepa bērniem

Lieki atzīmēt, ka bijām ļoti gaidīti. Ieradāmies kādas divas stundas pirms pasākuma sākšanās. Buffs lielā priekā iepazinās ar ģildes dežuranti un apkopēju. Paspēja iešmaukt aiz kāda vīrieša vestibilā un milzīgā ātrumā sāka nesties pa to, pa ceļam aizskriedams gan uz pa labi esošo mazo zāli, gan uz bellacord zāli, kura atradās pa kreisi no vestibila. Lielā ātrumā skriedams un slidinādamies suns izbaudīja katru brītiņu - tāds plašums, kājas slīd un visi par mani priecājas.

Kad noķēru mazo dauzoņu, devāmies tālāk uz manu kabinetu, kas atradās 3.stāvā. Bez liekiem kompleksiem, tiklīdz atvēru durvis, Buffs nesās uz direktores kabinetu, lai sasveicinātos. Lielā priekā par atkaltikšanos, nesās arī uz vietnieka kabinetu, kuru manāmi sašokēja, jo nebija dzirdējis, ka ienākam. Izdauzījās, padauzījās, izpriecājas. Padzērās. Devāmies spiegot, kā uz ielas notiek gatavošanās.

Velku savu pārāk ieinteresēto suni. "Buff, neceri, ka dabūsi kādu krītiņu!"

Lielā buča.

Jau ieejot Vecrīgā, Buffs bija intereses pārņemts. Tik daudz jāapskata. Tagad pa virsu vēl daudz smaidīgas sejas, kas sniedzot roku pretīm glāstam sauc "Buffiņ, nu mēs atkal tiekamies". Iepazinās arī ar vairākiem kolēģiem, kurus nebija saticis. Pa ceļam paspēja kopā ar gaismotāju atkal iešprukt vestibilā un nočiept tapiņu. Gaismotājs pārsteigts un sapriecājies par pēkšņo bēšo dauzoņu, kas aiz viņa joņo, atņēma tam tapiņu un pameta prom, lai mazais skrien pakaļ. Cerēto atpakaļ atdošanu nesagaidija. Tā vietā Buffs manāmi izaicināja viņu, lai gaismotājs mēģina tapiņu atņemt. Pāris apļus izjoņoja ap mūziņiem, kas rosījās turpat vestibilā un vēlreiz caur zālēm, Buffs tika noķerts. Gājām atkal aukšā iedzert kafiju un uzvilkt iepriekš atrasto kleitu. Tikmēr arī kolēģis ietērpās savā mākslinieka tērpā.

Hehe, Buffs izskatās iespaidīgs :)

Grozamies apkārt, pa laikam paklačojoties ar "savējiem"

"Onkulis fočē mani"

Satikām ari kādu četrkājaino

Piepozējām pie tautas deju ansambļa "Dzintariņš" berneļiem

Klīstam apkārt

Satikām kolēģīti kas par Buffu sajūsmā līdz ģībienam. Paspēja iegrūzt mutē suņu našķi, kuru Buffs aprija mlzīgā ātrumā

Diena bija izdevusies silta. Buffs paspēja paraustīt gan klūdziņas, kuras jau pa pusei grozā bija iepītas, gan vilnas izstrādājumu pārdevējas villaines pušķus. Iepazīties ar daudziem-daudziem. Apkārt viss likās tik interesants. Beigu beigās arī mēs abi izrādījāmies fotogrāfētākais objekts. Pat vairāki ārzemnieki nāca klāt un lūdza, vai drīkst nofotogrāfēties. Bet vai tad man žēl?
TDA "Dzintariņš" darbiniece (nevēlos samelot īsti viņas pienākumus, tapēc teikšu tikai tā) bija atvedusi savu toyu, kurš nu rūca, rēja un ņirdza zobus pret pāāārlieku ziņkārīgo sušķīti. Satikām vēl pāris toyus un jorksiņu arī :)
Ap pus trijiem abi bijām sagurusi jau. Nebija pierasts pa bruģi kursēt ar papēžiem un suns ar šāvās uz visām pusēm - visu vajadzēja redzēt, ar visiem sasveicināties. Visu laiku bija jāsmaida visiem. Un vienvārd sakot saspringums. Kā par lami, kolēģe paķēra aiz rokas un veda aukšā, jo lūk galds uzklāts, jāieēd un kafija jāiedzer.

Noķēra mūsulielākā fane, kas nekad nepalaida izdevību, lai rokās paturētu 10kg :D

Mielojos ar kafiju. Buffs vēro ienākošos

Kafejnīcas meitenes pamanījās samīļot Buffiku, kamēr atpūtāmies.

Ienākot, jau visi ķēra grāba pie maizītēm, baxtija "šo, šo? Vai varbūt visas?" Visi bija gatavi piestūķēt Buffu līdz vīles plīsīs. Iesākumā cenšos pretoties baltmaizes, desu un bulku lidojumam uz Buffa rīkli. Bet beigās nonācām pie kompromisa - tikai tomātmaizītes, tikai olu groziņus. Nekādas pārsālītās mākslīgās desas un nekādas pārcukurotās bulkas. Galu galā jau abi divi bijām "piegrūdušies". Kamēr dzēru kafiju, visi turpināja jūsmot un mīļot Buffu. Direktore viņam īpaši mīļa. Tā vienmēr tik interesanti paspēlējas. Pamanu, kāds no kolēģiem dīvaini noliecies, ierauga mani uztaisa acis "neko nezinu". Tai pat laikā suns norij pēdējo saldās biezpienmaizes kumosu. LABI, LAABII... LAI IR... LUTINIET VIŅU LUTINIET. TĒLOŠU, KA NEREDZU.

Pozitīviem iespaidiem jau diena nāca uz beigām un smagais mājupceļš priekšā. Pārģērbos ikdienas drēbēs, atvadījos no pārējiem un braucām mājās. Nu noguris un saēdies mazais ķipars bija. Iet nevēlējās. Pus ceļu nesu. Netālu no mājām pie pazīstamā parka noņēmu pavadiņu. Tagad izvēles vairs nebija - sēdēt un vārtīties pa zemi nevarēja, tāpēc Buffinators klausīgi lāčoja man blakus. Mājās ātri vēl padzērās uuuunnn pa taisno uz gultu. Pakaļkājas jau gulēja, kapēr priešķepas panesa ķemeni līdz spilvenam uz kura pa pusei uzvēlies suns aizmiga. :)