Laikam ritot Buffs ļoti iemīlēja mani un Gintu.
Mazulim ļoti svarīgi bija fiziskais kontakts, gan priekos, gan bēdās vajadzēja pasēdēt klēpī, pieglausties, sabučot. Kā savu saimnieku, protams, izvēlējās mani. Es jau esmu tas, kurš kucēnu galvenokārt izlaiž - izdabā vēlmēm.
Tā nu jau 2 mēnešus katrs rīts sākās ar sejas nolaizīšanu, "Buff, paliec taču mierīgs" un "Buff, klusu", jo mazais sušķītis ceļas par kādām 3 stundām agrāk, nekā mēs.
No sākuma pamodināšanas paņēmiens bija izmisīga grozīšanās un knosīšanās blakus kunkstēšanas pavadījumā. Ja tas neizdevās, pagriezās un, pilnā vārdu nozīmē, blenza sejā. Tikko kā kāds no mums kaut aci pavēra tā sākās: "aa, tu pamodies, čau, čau, čau, es jau sen augšā, buča buča buča". Šie jaukie rīti izpalika dienās, kad Buffs iepriekšējā vakarā bija notrenkāts līdz bezspēkam. Tad "izrubījās un nokrāca visu atlikušo nakti mierīgi.
Kucēns auga pa dienām. Tad ausis izstiepušās nesamērīgi lielas, tad pats izstiepies. Nepagāja ilgs laiks, kad nu jau, lai iekārtotos manā klēpi, jau aizņem nedaudz ilgāku procesu... tāpat viens gals - dibens vai galva - ir jātur rokās, lai neizveļas no klēpja.
Arī privātīpašnieciskums pieaudzis. Mazais rej, rūc un dauzās uz nebēdu. Lamājās uz tiem, kas naktī skaļi uzvedās un katrreiz drosmīgi rejot skrien pie durvīm, kad kāds čabinās ap ārdurvīm. Drosme mazajam netrūkst. Arī baiļu iespaidā sāk riet un gatavs uzbrukt potenciālajam pāri darītājam.
Bet tas nav vienīgais, kad mazais rej. Dažreiz prieka rējieniņš sanāk tik skaļš, ka pats pat satrūkstas. Spēlējoties pa gultu, mokot kādu mīļu mantiņu vai arī imitējot zobu čipsa vai ņammas medības Buffs kvekšķ. Bet tas tak ir tik jauki. Mums katram vajag kādreiz izbļaustīties un iztricināt balss saites.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru