Jurcis

Tā... atliek kādu brītiņu nerakstīt, kad jau dzirdu pārmetumus. Tā nu nācās piesēsties un uzrakstīt vēl kādu rakstiņu.

Pagājušo sestdien, krāmējām som-dvieļus (dvielis, kas transformējas par somu un otrādi) - ūdens, pastaigmantiņa, bumbiņa, kaut kas no ēdamā, un devāmies uz jurci (jūru). Braucām ar autobusu, kas tik ļoti sajūsmina Buffu, jo tur daudz cilvēku pievērš uzmanību, slavē un visādi citādi parāda, ku viņš smuks un jauks. Dzirdējām arī daudz jaunus variantus par to, kas ir mūsu suns - mopsis ar lielām ausīm, kropls mopsis, jo viņam lielas ausis, labākais jau bija viens pārliecināts pusaugu puisis, kas krieviski neaizrīdamies savam draugam apgalvoja, ka Buffs ir šarpijs. haha.

Aizbraukuši uz vietas, devāmies atrā solī uz priekšu - jūra taču, smiltiņas - tās gaida...sauc pa gabalu jau. Pie pašas jūras palaidām dauzoņu vaļā - cilvēku pūļi aizgāja pa citu ceļu, mēs nogriezāmies pa meža taku, kua veda uz vietu, kur mazāk cilvēku. Tad nu sākās lielie prieki. Karstas gan bija, bet nekas... Piegājām uzreiz paskatīties, kāds ir ūdens - protams auksts.
Atradām jauku vietiņu krūmu ielokā, kuri veidoja ēnu - smiltis ēnā bija ne tikai vēsas, bet pilnīgi aukstas. Ideāla vieta sunim, lai atvēsinātos. Tikai viņam nenāca ne prātā gulēt ēnā. Saņēmis savas līdzpaņemtās mantas sāka savu šļūkājienu pa smiltīm. Bumbiņu drīz vien nosviedis kādus 5 metrus no mūsu apmešanās vietas, suns sāka vilkt laukā zāļu saknes, kas bija iemitinājušās zem jūras smiltīm. Kā jau zināms, šiem "tuksneša" augiem tās ir pamatīgas un drīz vien pie mūsu "kempinga" atradās vairākai sakņu kumšķi, kuri laika gaitā tika izplūkāti.

Pēc kāda laiciņa, Buffs sagribējis atvēsināties. Pamanijis, ka mēs abi laiski vālājamies saulītē, drošsirdis nolēmis doties viens. Ik pa laikam atmetis skatienu uz mums, viņš devās uz priekšu. Es protams ar vienu aci vēroju viņu. Beigās neizturēju, ka šis tādā nagļakā viens pats iet, cēlos un devos līdzi. Ja jau reiz viņš tik rātni uzvedies kan pa ceļam gan visu šo laiku, varu atļauties arī izdabāt viņam.

Tiek slaktēta saknīiiite

Drosminieks taisās doties uz ūdeni viens

Tā kā diena bija visai vējaina, pie ūdens bija diezgan vēss. Ļavu Buffam parotaļāties kādas 10minūtes, tad devāmies atpakaļ.
No sauļošanās jau nekas īpašs nesanāca, jo nemitīgi vajadzēja ganīt suni, kas pāris reizes vēl iedomājās iet iepazīties ar tākāj gulošo sievieti. Bet tas viss jau bija tikai manis izprovicēšana uz dauzīšanos un tiklīdz gāju pakaļ Buffam, kad redzēju, ka šis taisnā ceļā iet pie "kaimiņienes", lielā lokā suns sāka skriet pa pludmali un skraidot pilnīgi aizcināja skriet man līdzi. Suņa sirdsmieram arī panēsājos ar viņu - lūdz ūdenim un atpakaļ, līdz ūdenim un atpakaļ. Nu ļoooti apmierināts suns bija :)
Noskrējušies, atgriezāmies savā vietā. Es naivi cerēju atlaistoes un pasauļot pēcpusi, kad Buffs ieradās ar...dēli zobos. Nezinu kur viņš to jau bija dabujis, bet pats drausmīgākais sekoja tikai pēc tam. Viņā pamodās zemnieka gars un viņš nolēma dēli aprakts. Bedri suns raka pietiekami drošā vietā - man galvgalī. Kad biju dabujusi pirmo smilšu lāmu sev sejā, sapratu, ka nekāda gulēšana jau nebūs. Pierunāt rakt bedri citūr arī bija neiespējami. Tā nu es noskatījos, kā tiek norakts puss mans pelddvielis. Pa laikam četrkājainais rakaris uzlika dēli uz jau izraktās betres, lai piemērītu, bet kā neder tā neder - bedre visu laiku pa mazu. Vēlāk metis mieru uzlika dēli uz bedres. Nekas ka neieraka, galvenais, ka ir dēlis un ir bedre...

Medības

Nu vai uz šāda pelddvieļa var pasaļoties?

Process - iestādi pats savu dēli

Apniis rakties un rakties, bet tolka nekāda. Dēlis novietots uz bedres un āmen.

"Sakne, Tu mirsi"

Ap pēcpusdienu, kad pie mūsu apmešānās vietas bija sanestas visvisādas saknes, saknītes, kociņi un viādas citādas tamlīdzīgas drazas, suņa spēki bija izsmelti. Aizklunkurējis uz ēnu, mazais apgūlās un pēc piecām minūtēm jau bija saldi iemidzis. Pēc stundas gan pamodies bija nekāds... svaigā gaisā, ieaijājošās vēja un ūdens šalkās izgulējies ar neparasti skaidru galvu un...vēljoprojām pilnu muti smiltīm.
Sākām lēnām taisīties uz māju pusi. Padzirdījām suni, noskalojām viņam no sejas smiltis un kravājām mantas. Nejaukās asās smiltis bija sajaukušās ar asarām un nepatīkami ieskrambājušas Buffa krociņas zem acīm. Tās uzmanīgi noskaloju. Mājās notīrīju ar attīrošām vielām, apskaloju ar tējiņu un viss jau bija čikiniekos. Pēc pāris dienām suns pat neatcerējās, kā šīs nejaucenes apskādejušas mazo bumbulīti. Tā lūk sanāk, ja visūr ir ar seju pa priekšu.

Pēc jaukās un iespaidiem bagātās dienas, mājās Buffs, pēc "tehniskās apkopes" apkrita dīvānā un vāļājoties šķielēja ko darām, lai nepalaistu garām neko svarīgu. Miegs takā nenāca, jo izgulēts labi bija jūrmalā.

Nākamajā dienā plānota fotosesija - Dace lūdza kādu bildi, kur viņš smuki redzams. Protams, es jau zinu, ka nekas labs nesanāks, jo pilns dators ar bildēm, kurās labi aplūkojama Buffa pēcpuse. Pirms gulētiešanas prātā vēl izkļu dažus plānus kā ekspluatēšu Gintu, lai tas palīdz noturēt suni stājā... Bet par to jau nākamajā stāstā :)